strawberry

Nezin kāpēc visas manas apņemšanās izdarīt kaut ko lietderīgu tiek nelietīgā kārtā izjauktas... Vakar, skatoties kā citi cep šašlikus, nolēmu, ka man arī jāizdara kaut kas derīgs, tāpēc man ienāca prātā, ka es izdarītu nenovērtējamu pakalpojumu (pirmām kārtām jau pašai sev, ko te ko slēpt :), ja salasītu ērkšogas. Es ar milzīgu apņemšanos un pacilātu sajūtu par to, ka izdarīšu kaut ko labu, devos apgaitā, lai ievērtētu ogas katrā krūmā, kuru tur bija, teiksim tā, ne maz. Nu un kamēr es apstaigāju visus krūmus, sāka līt, jo, protams, ka ogas izrādījās tik garšīgas, ka es pailgāku laiku nodarbojos ar to ielasīšanu savā vēderā (kuram gan tā negadās...).

Pēc kāda laika lietus mitējās, bet ogu lasīšana no slapjiem krūmiem, stāvot slapjā zālē, mani dīvainā kārtā nefascinēja, un, kamēr es domāju vai lasīt tās ogas, vai tomēr nelasīt, atkal sāka līt. Tā lietus, kas izskatījās šķietami nevainīgs, pārvērtās šausmīgā lietusgāzē, kuras sekas, nezinu laimīgā vai nelamīga kārtā, man gadījās ieraudzīt un izbaudīt un savas ne gluži ādas, bet mašīnas (nu labi ne manas...).

Kaut kā internetā atradu tikai vienu rakstu par šo, iespējams, ka slikti meklēju, bet bilde gan tur, maigi izsakoties, ir ne pārāk veiksmīga, lai pārādītu to, kas patiesībā šur tur notika. Es ļoti nopriecājos par to, ka man līdzi bija fotoaparāts, taču, kā zināms, fotoaparātiem ir tendence izlādēties visnepiemērotākajā brīdī un tad... nu jā... neturpināšu :)

Bildes, protams, sanāca ne tik labas kā gribētos, bet nu tomēr...