[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are the 11 most recent journal entries recorded in
still_larva's LiveJournal:
| Wednesday, December 27th, 2006 | |
| 1:27 pm | Es tomēr atcerējos, kas bija Viņš maijā. Viņš tagad ir nogriezis savu gaišo zirgasti, nomainījis pret ezīti, spēlē florbolu, raksta ZPD par man nav ne jausmas ko un apsolūti netraucē man dzīvot... Ar cilvēciņu, ar kuru es pirmo reizi mūžā nodejoju visu nakti, es vēl paspēju sarakstīties vairākus mēnešus, oktobris bija vislabākais, tagad viņš pat mani seminārā satiekoties nesveicina, es viņam pateicu, ka viņš man ko nozīmē. Un ir viens, ko es atkal un atkal redzu sapņos. Ko es neatdotu par vienu iespēju izlaist pirkstus caur viņa matiem (lai gan jāatzīst, ka kādreiz viņš varētu tos arī izmazgāt, bet kuru tad tādi sīkumi uztrauc) |
| Friday, November 24th, 2006 | |
| 5:45 pm | Ko es pie velna esmu domājusi ar ''viņš'' septītajā jūnija??? Nošaujiet mani, es to neatceros! Cik ātri gan dažas lietas kļūst nesvarīgas... |
| Monday, July 31st, 2006 | |
| 10:47 am | Kā tad tur īsti bija- piens un skābi gurķi vai tomēr svaigi gurķi? Vakardienas eksperiments ar skābiem gurķiem dod neviennozīmīgus rezultātus... Varētu par to ZPD rakstīt. Ak jel, kas mani nodarbina. Un vispār kuņģi dedzina, nevajadzēja kafiju dzert. Nu bet kad gribas... Sena patiesība, kas man beidzot pielēca. Nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Un darīt tomēr ir krietni labāk nekā nedarīt. Jā, es jūtos maķenīt piečakarēta, drusku vīlusies, un ļoti labi zinu, ka pati sevi piečakarēju, jā, sajūta ir mazliet draņķīga, bet DAUDZ, DAUDZ LABĀKA nekā, ja es mocītos pašpārmetumos, ka man tak bija iespēja darīt, bet es nedarīju, un kā būtu, ja es būtu darījusi, un tā tālāk, un tā joprojām, un atkal no sākuma. Bet nu viss ir skaidrs. Izrādās, ka es tīri labi spēju *šaujiet mani nost, bet es nevaru izdomāt vārdu ''piesist kanti'' laikam saka tikai tad, ja darītājs ir puisis, nu bet labāka vārda man padomā nav* džekam. (Un es visu mūžu biju pārliecināta, ka nespēju, nav pat ko mēģināt.) Un dejot visu nakti izrādās ir tiešām patīkami. (Kaut kādas aizdomas man par to protams jau bija, un apliecinājās pilnā mērā.)jā, un principā nav nekāda traģēdija, ja pēc tam zvanot, klausulē atskan stipri neizteiksmīgs ''Aha, es jau sapratu, tā atkal esi tu...'' Nu ko, mācāmies no savām kļūdām. Godīgi sakot, ja 16 gadus esmu tik nežēlīgi izvairījusies radīt iespēju kļūdīties, tad esmu bijusi baigi stulba, vispār, eu šitais teksts man patīk- VISLIELĀKĀ KĻŪDA IR IZVAIRĪTIES NO KĻŪDĀM! Current Mood: less or more ar plusa zīmi Current Music: Sākumā Elviss, tad Kobeins, eklektika, ko lai saka |
| Wednesday, June 14th, 2006 | |
| 3:11 pm | Esmu galīgi slima no tās histēriskās raudāšanas, bet vecāki, tas tak ir tikai tāpēc, ka es jūs vnk neizturami mīlu un bez jums nevaru. Tas bija jāpasaka. |
| Wednesday, June 7th, 2006 | |
| 3:29 pm | Viss! ekši cauri, kas ir tas ir. Sākam lielo pirmsizlaiduma skaistumkopšanas maratonu. Dabīgie LV ražotie zilie skaistumkopšanas māli uz sejas uz pleciem vienu reizi jau šodien, varbūt vēl rīt uzlikšu. Patīkama viela, kas glāsmaini pieskaras ādai un jauki smaržo, un atstāj tīkamu velkoša sausuma sajūtu. Tie izsusinās ādu un vismaz maķenīt samazinās pinnes. Istenībā pārāk stipri un vardarbīgi izsusinās, bet ja grib divās dienās atgūt daudzos gados iekavēto, maigi līdzekļi neder. Ja es būtu vairāk traka nekā gudra, es notīrītu seju ar kādu rūpniecisko tauku šķīdinātāju, acetonu, lakbenzīnu vai ko tamlīdzīgu. Taukiem, strutām un tādiem draņkiem ir jāpazūd! Izsvēpēt, izdedzināt, tiš, bite, tiš! Ar rokām ir sliktāk. Diez vai es pa divām dienām aizdziedēšu mēnešiem nesadzijušus pušumus. Bieza krēma kārta un pirkstaiņi pa virsu. To ādas daļu, kas ir vesela jau atbarot varēs, vai vismaz atmiecēt mīkstu un gaišu. Bet tie pušumu tūkstoši ap nagiem un coķis uz plaukstas virspuses, tas noteikti būs redzams, jācenšas panākt lai vismaz neasiņo un neapsarkst. Un nagi laikam būs vnk jānovīlē īsi, varbūt mož jālīmē, bet tas pievērsīs atkal uzmanību rokām un tas nolādētais coķis... Damn it! Ja cilvēkam nervi ir tik tālu, ka viņš pats sev rokā ir izplēsis caurumu santīma lielumā, tas nav pozitīvi. Apģērbs un aksesuāri. Smieklīgi skan! Gribējās iesist smailiju. Ar izbāztu mēli. Melna kleita un melnas kurpes, vēl vajag melnu somiņu. Ak, dievs, es tak galīgi negribēju būt melna, nu bet tās kurpes man jau bija, un kleita... Nu vienkārši iepatikās. Ban piestāv drusku kupluma uz leju, gurni izskatās platāki, proporcionālāki ar pleciem, nu vnk sievišķīgāk, vismaz man tā liekas. Vijoles formu gan man tā kleita nepiedos, vajadzēja kaut ko ar iezīmētu vidukli. Ak dievs, cik smieklīgi. Spriedelēju tā it kā kaut ko saprastu, vai būtu baigā dāmīte, bet godīgi sakot es vnk gribu būt smukā vienreiz par visām reizēm! GRIBU! Bet nav ne jausmas kā to panākt. Un ko lai dara ar grabuļiem? Apkārties kā ziemsvētku eglītei vai palikt lepnā lakonismā? un kā pie velna var kleitai piekombinēt kādu dabīgo ziedu, tas būtu tas ko es vēlos. Jā, maijpuķītes matos. Dabīgas un smaržīgas. Ne pie šīs stīvās melnās. Pie kaut kā vienkārša gaiša un gaisīga, mezglā savīti mati un matos maijpuķītes, kreimenes. Bet mana kleita ir melna, un mati par īsu lai savītu mezglu... Un mati un seja, es esmu nožēlojama, man vajag frizieri un vēl cilvēku, kas mani nogrimmētu, un man par to jāmaksā. Cik es esmu nevarīga. He, tas ir, es gribēju teikt phe, cik nožēlojami, es pati sevi savest kārtībā nemāku. Bet es gribu lai ir skaisti. Kaut arī viņa tur nebūs. Bet būs manējie foršie klasesbiedri. Lai viņi vismaz neatcerās mani tikai kā zubrīti un ķēmu svārkos, bet arī kā smuku meiteni. jā, smuku meiteni. Gribu būt meitene. Current Mood: Ar plusa zīmi |
| Monday, June 5th, 2006 | |
| 1:15 pm | Puišiem nepatīk puiciskas meitenes, to jau visi zina. Aksioma. Pierādīt nav vajadzības. Nu nepatīk viņiem. Es to zinu. Bet man vienalga ir nepārvarama vēlme uzvesties kā ... NOPE, NOPE, NĒĒ! Es nevaru parunāt nevaru salikt teikumus kopā, tur visu laiku ārā lien viena žēlabainā doma- vientuļa, vientuļa, vientuļa! aļutneiv-vientuļa vientuļA WienuljA, pofig kā to raksta. un es pati esmu vainīga. Kāda vella pēc es neeju un vienkārši nerunāju ar cilvēkiem. gadījums... NPOE, ES NEVARU PARAKSTĪT, BĻIN! Current Mood: ARRGH Current Music: Cartoons |
| Friday, June 2nd, 2006 | |
| 12:54 pm | Mūsdienu medicīna ir dīvaina... Tā nespēj neko īpaši efektīvu padarīt tiem dramatiskajiem notikumiem manā rīklesgalā, degunā un vidusausī, kur nezināmu baktēriju kolonizatoru armija cīnās ar maniem leikocītiem, bet spēj panākt, ka es šo procesu nejūtu. Nemaz. Man nesāp... Viens pulverītis, pāris pilieni un es vairs nevārtos spilvenos vaidēdama un lūgdamās, lai tacu nāk kāds labais un atņem man tās mežonīgās sāpes. Viss. Man pie kājas viss. Man vairs nesāp. Man ir labi. Itkā. Eju un rakstu eksi. Labi uzrakstu. Stabils devītnieks. Varbūt pat desmit. Būšu krutā zubrīte. Bet pie velna. Vēl aizvien vientuļa. Desmit dabas zinību eksī no vientulības neatbrīvo. Kāda vella pēc skolā nemāca būt sabiedrībā. Kjipa jau māca, soc zinību bloks, ētika, visi šitie štrunti, bet tas nestrādā. Man sāk sāpēt, laikam kompja dēļ... un man riebjas žurnāla haki apdare. Mans haki periods ir beidzies, tas ilga vairāk kā gadu, bet nu ir cauri, nē, divus gadus, vienalga, tas ir cauri. eju mainīt, rakstīšanai nav noskaņas. Current Mood: zāļu notrulināts |
| Monday, May 29th, 2006 | |
| 10:28 am | Saaukstēšanās... Acis sūrst, bet tas varbūt vēl no tām ziepēm, ko no rīta dušā salaidu acīs. Karstā, ilgā dušā ar intensīvu matu un sejas beršanu, pēc tam matu žāvēšanu ar fēnu, kas protams aizņēma visu manu dārgo rīta laiku, un brokastis kā tādas tika atmestas. Tikai tēja remdena un ielieta kuņģī vienā malkā. Kāda vella pēc man vispār uz tām 2 sūda konsultācijām neģēlīgā agrumā vajadzēja vilkties, cik stulba aizgāju, tik stulba arī atnācu. Rokas un pleci sāp, rakstīšana uz tastatūras kļūst visai mokoša. Rīklesgals iekaisis, no visa, ko mēģināšu apēst, tur noteikti pielips kaut kāda daļa, tā pretīgākā. Galvassāpes svārstās. Te ir, te nav. Un ir mežonīgi auksti. Tā, kā pa lielajiem asinsvadiem plūstu atdzesēts etilēnglikols nevis silts sālsūdens. Vissliktākais ir tas aukstums. Gribas lai mani apskauj un sasilda. Vai vismaz ļauj piespiesties pie sāniem un satvert roku. Kāds, kam ir pietiekama masa, un tāds neliels siltuma zudumiņš jau neko nenozīmē. No kura var droši nopumpēt enerģijas drusku, kādus pāris milionus džoulu, un kuram tas netraucē. Savādāk vienīgais draugs ir iebiezināts piens ar cukuru, tam to džoulu nav žēl, bet viņam ir jāiet pakaļ uz veici. un tas ir ārā, un ārā ir auksts. UN CIK VAR SLĪCINĀT VIENTULĪBU IEBIEZINĀTĀ PIENĀ? Anna ir jauka, bet viņu apskaut ir kā apskaut sausu salmiņu, viņai pašai to džoulu trūkst droši vien vēl vairāk nekā man. Un es nevaru palīdzēt. Es gribu sev bateriju. Kādu, kuram pietiek spēka un siltuma, un vel priekš manis pāri paliek. Ir egoistiski, bet es jau negribu kādu apzagt vai izpumpēt, man vienkārši patlaban vēl nav ko dot pretī. Nav man lieku džoulu nekādā formā. Tukša un auksta sajūta, es esmu spējīga tikai ņemt. Bet es zinu, ir tak cilvēki kam paliek pāri, vai tad nevarētu padalīties, nu tikai kādu reizīti, nekas jau nenotiktu. Viņam. Un es būtu laimīgāka. A varbūt šie ir tikai saaukstēšanās sākuma murgi... Nu bet ja nu kādam ir tie liekie džouli, tad padalieties ja ne ar mani vai Annu, tad vismaz ar kādu padalieties, lūūūūdzu! Current Mood: Auksti un vientuļi |
| Tuesday, May 23rd, 2006 | |
| 2:03 pm | Nolādētās pinnes, pumpas, pūtes, izsitumi, akne, enīvei! Seja grubuļaina, sarkani pleķi, strutaini pūšļi, sāpīgi uzpampumi, un visu laiku gribas likt klāt rokas un kaut ko izspiest lai iet prom, lai pazūd, bet visi jau zina, ka tas padara situāciju tikai ļaunāku. Kur ir mans eritromicīna šķīdums spirtā? Help! Strutas, mikroorganismi! No strutainām pūtēm kas atrodas augstāk par augšlūpu ir iespējams dabūt meningītu. Un izskatās, ka acis jau ir iekaisušas, tāda lipīga sajūta skropstās. Ak dievs, man struto galva, es nomiršu neglīta! Nupat skrēju un histēriski mazgāju seju ar parastajām ziepēm, mežonīgi kož acīs un seja galīgi savilkta, bet vismaz uz īsu brīdi daudz maz sterila sajūta. Rokas biežāk jāmazgā. No biežas mazgāšanas jau mēnešiem nedzīst saplīsušie ienadži un āda kā vecai vecai tantiņai, tumša un sīkgrumbaina, bāc, un nagi šķeļas. Un vai es līdz četriem paspētu izmazgāt matus? Te nekas nav sterils. Un nekas nav arī tīrs kā dziļos laukos, kur var uz grants ceļa nokritušu cepumu pacelt, nopūst un ēst tālāk. Visur putekļi, ziežvielas un ļaunie mikroorganismi, un svins un nafta un sviedri sajaukušies ar dezodorantu, katrs otrais bērns ir alerģisks, noteikti. man laikam tomēr patīk svins, vai arī nepatīk, bet to ir patīkami turēt rokā, lai arī indīgs. Niķelis ir indīgs. Metilspirts ir indīgs. Dzīvsudrabs ir indīgs. Kā angliski ir dzīvsudrabs? Quicksilver tak ne, tas bija filmā ''Misters neredzamais'' vai kaut kur tur, eu pastījos vārdnīcā točna quicksilver, dīvaini. Alauns, ellesakmens, dzīvsudraba nitrāts laikam ja nemaldos. Nekad neesmu rokās turējusi, bet dzirdēts daudz, tāda mistiska viela. Es tagad laikam gribu ar kaut ko niknu piededzināt savu seju, kaut vai lai paliek rētas, tikai lai pārstāj sulot. Bet ar rētām uz sejas nevar taisīt smukos mākslas portretus... |
| Monday, May 22nd, 2006 | |
| 1:23 pm | Kā šitais verķis darbojas, es laikam nesapratīšu nemūžam, pie tam man salst kājas un moka mistiskā vainas apziņa. Jo rīt tak ir LV eksis, bet es sakarā ar to ne velna nedaru. Runa nav ar hronometru izmēģināta, kļūdas nav izpētītas, lietišķo rakstu nodaļa stāv atvērta uz galda, bet es et klausos muzonu un rakstu kaut kādas muļķības netā, piedevām vēl plānoju nobastot pēdējo konsultāciju. Kafija nepieradušam lietotājam ir slikta, no tās nāk baigais aukstums un izsalkums, bet ko ēst ta nav. Varētu līdz veicim aizvilkties, vai ceļā uz pilsētu paēst, bet man riebjas vienai ēst ārpus mājas, nez kāpēc, liekas, ka kāds varētu pieskriet un izraut kumosu no mutes, pasaulē ir tik daudz izsalkušu cilvēku. Haruki Murakami- japānis. ''Aitas medīšanas piedzīvojumi'' Dīvaina grāmata, to vajadzēja lasīt tikai ceļā. Stacijā un vilcienā. Mājā tā uzdzina tikai apjukumu, tā īstā juška bija ceļā. Pirmā manis izlasītā grāmata, ko tiešām sarakstījis japānis. Mazs šķībacains cilvēciņs. Stereotipiski, bet patiesi. Ne jau grāmata, mans priekšstats par japāni. Un es gāju no Lilastes līdz Salčiem kājām. Pa Via Baltica. Skaists ceļš. Kādi kilometri astoņi. Vismaz divarpus stundas vilkos, bet nav slikti priekš cilvēka, kam ir atbrīvojums no valsts ieskaites sportā un hronisks ūdens celī, spēt patstāvīgi noiet astoņus kilometrus un just lielu gandarījumu. Kājas ir dāvana, spēja staigāt ir kas īpašs, īpaši, kad apzinies, ka to var arī zaudēt. Un es negribu ratiņkrēslā. Ar ratiņkrēslu nevar kāpt kalnos un arī apceļot latviju sabiedriskajā transportā. Un nevar klūt par bekpekeri. Es gribētu būt drusku mugursomniece, apceļot Latviju ar vilcienu un vietējiem autobusiem, kaut kā tā. Viena, kurš tad ar mani gribēs iet kopā. Un ja esi viens, tad nav iemesla justies vientuļam, vienam būt ir labi. Nav ne ar vienu jārēķinās. Nav jāsadarbojas. Es neprotu sadarboties. Tāpēc es negribu stopot, un es negribu stopot arī tamdēļ, ka man bail, nekad nevar zināt, kas apstāsies. Štrunts par eksi, videnē es tieku, un tad jau pamatskolas papīrus var apliet ar petroleju un pielaist uguni, ja nav bail apdedzināties. |
| 12:19 pm | Kur es esmu iekūlusies... Blogs, ko tu neteiksi. Man un blogs. Nē nu vispār jau labāk tā,nekā nekā, bet kamēr izdevās te pierakstīties, kaut kur pazudusi visa vēlme izteikties, bet bija jau tik daudz ko teikt... Jāuzgaida, gan jau atgriezīsies, viņa vienmēr atgriežas. Varbūt vajag vēl vienu kafiju. Vai nomainīt fona mūziku. Vai iebraukt, kā, pie velna, te viss darbojas. Drīzāk to pēdējo... |