Un tāpat reizēm man iedrebas sirds
par visām riebeklībām un nesavaldībām no manas puses
un domām, kas nav tīras
Bet baisāk par to kaut kur dziļāk iedrebas garlaicības apziņa
Es negribu mājas-darbs-mājas-darbs-lauki-darbs-māja
un gaidīt līdz kaut kas mainīsies manī un tevī
Kopš maģistru pabeigšanas es neko citu neesmu darījusi kā gaidījusi, kad sāksies mana dzīve
ar bērniem, laulībām etc.
un šajā pagaidu posmā es eju uz darbu, nāku mājās, tīru māju, taisu ēst, eju uz darbu, nāku mājās, eju uz veikalu, eju mājās, skatos seriālu, tīru māju, eju uz darbu
Un svarīgākais jau tas, ka es zinu, ka nevēlos neko no šī, bet tikpat labi zinu, ka nekas nemainīsies
un nākamreiz es uzrakstīšu pēc piecpadsmit gadiem
kad nekas tā arī nebūs mainījies.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}