Ekspektācijas
Vasara līdz 25 un tikko kā 25
Mani plāni sāks lēnām ievirzīties jau aprīļa sākumā.
Es gribu velosipēdam pieskrūvēt bagāžnieku, ielikt somā otru pāri cimdu, šalli, ķemmi, pudeli ūdens, Pētera doto fotoaparātu un braukt uz Ragaciemu. Vakarā noskalot rokas vēsā jūras ūdenī. No rīta celties līdz ar pavasara sauli un iet garā pastaigā ar nogurumā sāpošām kājām. Tos mazos mirkļus paturēt atmiņā un vienu skaistu bildi ievietot fotoalbumā.
Ja paliks laiks, nākamājā dienā ar vilcienu brauktu uz Krustpili un ķertu pirmo saules siltumu. Par trīsdesmit centiem nopirktu pūpolus.
Mirkli pa mirklim, katru nākamo dienu aizvien agrāk celtos un riteņotu uz darbu, varbūt pat vairs neienīstot Vanšu tiltu.
Skatītos kā virtuvē dīgst pirmie asni.
Maija pirmajās brīvdienās braukt uz Horvātiju, ekskursijā ar autobusu kā vienmēr ir gribējies. Mūzika, filmas, Saksa grāmata, ko tomēr nevaru izlasīt - mirkļiem, kad jāatgūst spēks un mundrums. Katru dienu viena bilde ar prieku. Mazas šokolādītes un pārsteigumi brālim un māsai. Bildes un piedzīvojumi, ko stāstīt Pēterim.
Maija beigās, varbūt vēlāk, brauktu ar velo uz Bārbeli. Neesmu kartē skatījusies. Gribu izbraukt piektdienā pēc darba, paņemt līdzi maizītes, tēju, guļammaisu un telti, varbūt lietusmēteli. Brauktu līdz Ķekavai, tad līdz Vecumniekiem, tad līdz pašai Bārbelei. Varbūt pa vidu tomēr pārnakšņotu, Vecumnieku ezerā nopeldētos un turpat pabrokastotu. Pa ceļam ir tāda vieta, kas mani vienmēr aizrāvusi - kaut kur aiz Vecumniekiem, varbūt iepriekš. Ceļš, kas ved vien lejup. Sestdien pagalmā pasauļotos, iedzertu aukstu alu un apēstu sauju rozīņu, varbūt saldējumu. Parušinātu dobes. Svētdien agri no rīta, kamēr vēl vēss un rasa, izbrauktu uz Rīgu. Un kaut kur pie Baldones Pēteris varētu atbraukt pretim.
Jūnija sākumā uz darba pasākumu Lietuvā. No tā varētu atgriezties pati. Caur Palangu, Papi un Liepāju. Fotoalbumam.
20.jūnijā pārvākties uz Bārbeli - viena nedēļa miera un saules rituma. Pirms Jāņiem es varētu ar velo aizbraukt līdz Krustpilij un cept pīrādziņus un cepumus. Pēc Jāņiem uz Kandavu. Tas būs mans lielākais piedzīvojums. Mana nokļūšana. Mana kārtība.
Kā bija bērnībā - kad maija beigās jau gatavoju sarakstu ar līdzi ņemamajām lietām. O, jā, man patīk plānot. Bez čeklistes piedzīvojums nav pilnīgs. Varbūt pat pats plānošanas process ir kādi 30% manas sajūsmas.
Un tad vēl ir tie mazie sapņi par lietus pielijušām jūrmalas smiltīm. Par sauli, kas noriet ūdens dziļumā. Par zaļu, rasas slapju zāli, par arbūzu un aukstu alu svētdienas rītā pie telts. Daļa sapņu ir vien vēlme atkārtot jau piedzīvotās sajūtas, bet vai tas tos dara mazāk nozīmīgus?