Ir tāda sajūta, ka jāslēpj no citiem, jāslēpj pie sevis.
Par lietām, kas manā dzīvē izdevušās, par tām būt pieticīgai nav grūti. Bet lietas, ka ne vienmēr sanāk, kā vēlos, par tām ir kauns.
Un nevaru kā citi attaisnoties, ka dzīve pret mani slikta, jo viss, kas nav izdevies, ir tikai manis pašas rokām izslīdējis cauri. Stulbuma pavadīts.
Viegla atskaite man pašai: dzīvoklis, ģimene, darbs, brīvais laiks.
1) ir, varētu veikt kosmētisko remontu, bet nekliedz pēc tā
2) turpat rokas stiepiena attālumā ir māsa un brālis, un mamma
3) ir, nejūtu sajūsmu, bail palaist garām ko svarīgu manā dzīvē; tik bieži to citiem esmu skaidrojusi, ka pati lēnām noticu, - šeit esmu tikai pagaidām, tikai pieredzei, tikai cv ierakstam, tikai nogaidīt, kamēr pāries vētra
4) ceļoju, lasu grāmatas, iešu uz teātri, vakaros skriešu, salabošu riteni un darbadienu vakaros pasaule aka Āgenskalns būs vaļā; katra diena kā pogas uz diega savērtas
Un tad ir vēlviens atskaites punkts: brīži, kad ietrīcas sirds.
1) šķiet, ka nav; katru reizi toties ir kluss aizvainojums par netaisnīgu attieksmi un stulbiem strīdiem
2) es gribu to mainīt, es domāju, ka varu to izlabot tieši pati ar saviem spēkiem, bet
ja nu tā nav?