Man vajadzēja kādu atskaites punktu, kurā apstāties un ieņemt miera stāvokli.
Pirmais sniegs un vēl viena (iespējams pēdējā) reize, kad droši uzceltā pasaule brūk. Bez naida un aizvainojuma, tiesa, ar nelielu nožēlu par nespēju sevi kontrolēt.

Jau iepriekš rakstīju, ka pietiks skriet apkārt un grābt kaut kādas mākslīgas emocijas pa malu malām. Tagad man ir atskaites punkts, no kura nomierināties. Un mācība par to, ka jātic savai sirdsbalsij - ja tā saka "nepieej tik tuvu klāt, dabūsi pa seju", tad tā visticamāk arī būs. Ar dievu