No rīta pamodos un tikai pēc laika atcerējos, ka šodien taču satikšu tevi. Sestdiena un tā, 21. maijs taču...
Bet kopš ceturtdienas šis tas bija mainījies. Pagātne un tā, pats zini...

Turklāt sestdien man bija daudz pienākumu, darīšanu un nedaudz tāds īgnums- nu ko tu visu laiku maisies pa kājām?
Jā, ja es varētu, visu dienu pavadītu ar tevi, bet mēs paši zinam. (varbūt izklausās pēc attaisnojumu meklēšanas, varbūt tā patiešām ir)

Bet ir arī tādi brīži, kad man gribas tevi iepriecināt- nu tā, lai, ieraugot mani, tev iemirdzētos acis... Un tad nekam citam apkārt vairs nav nozīmes.

Svētdien autobusā, ja vien es būtu nedaudz saņēmusies, es būtu apsēdusies blakus un apskāvusi tevi. Kādreiz taču tas notiks.

Un tad, kad mēs gājām mājās, es nemeloju- tik tiešām biju nogurusi, nemazgātiem matiem un trīs dienas valkātām drēbēm. Tādām lietām vnk ir nozīme manā dzīvē, man gribas, lai apkārt (tai skaitā manī) viss būtu kārtībā un glīts.

Lai cik sen mēs nebūtu pazīstami, es nekad nebiju skatījusies tavās acīs. Tikai tagad zinu, cik savādi zaļganbrūnas tās ir. Un tas, kā tu skaties... tajos brīžos, kad pienāc man pavisam tuvu klāt. Man nav izvēles, vnk atliek pieķerties tavām rokām vai krekla pogām, jo pati es nevaru nostāvēt kājās.

Reizēm, kad tu ej man blakus, es neklausos, ko tu runā, bet iztēlojos, kā es lēnām saņemtu tavu plaukstu un tā nu mēs ietu sadevušies rokās. Tavas rokas ir tieši tādas, kā es mēdzu iztēloties. Siltas un pazīstamas.

Man patīk spēlēties ar taviem matiem- tās abas reizes, kad mēs gulējām kopā, es nespēju iztēloties neko savādāku kā ar abām plaukstām ieslīgt tavos matos.

Man patīc tu. Pat ar visām tām lietām, kas man tevī nepatīk.
Un ja es turpinu atkārtot, ka to lietu ir tik daudz, tad tikai tādēļ, lai paliktu kāda robeža, ko nepārkāpt. Citādāk es vnk būšu tavā varā. Un tā nedrīkst.