stieplite

No rīta pamodos un tikai pēc laika atcerējos, ka šodien taču satikšu tevi. Sestdiena un tā, 21. maijs taču...
Bet kopš ceturtdienas šis tas bija mainījies. Pagātne un tā, pats zini...

Turklāt sestdien man bija daudz pienākumu, darīšanu un nedaudz tāds īgnums- nu ko tu visu laiku maisies pa kājām?
Jā, ja es varētu, visu dienu pavadītu ar tevi, bet mēs paši zinam. (varbūt izklausās pēc attaisnojumu meklēšanas, varbūt tā patiešām ir)

Bet ir arī tādi brīži, kad man gribas tevi iepriecināt- nu tā, lai, ieraugot mani, tev iemirdzētos acis... Un tad nekam citam apkārt vairs nav nozīmes.

Svētdien autobusā, ja vien es būtu nedaudz saņēmusies, es būtu apsēdusies blakus un apskāvusi tevi. Kādreiz taču tas notiks.

Un tad, kad mēs gājām mājās, es nemeloju- tik tiešām biju nogurusi, nemazgātiem matiem un trīs dienas valkātām drēbēm. Tādām lietām vnk ir nozīme manā dzīvē, man gribas, lai apkārt (tai skaitā manī) viss būtu kārtībā un glīts.