stieplite

Viss ir citādāk un nekas nav mainījies
Kad liekas, ka esi cits cilvēks, bet patiesībā vienkārši ir bail un neērti
un faking tā, kā negribas

gribas čīkstēt un izlikties it kā būtu 17, nevis 27

Draudziņ

Wow, atvaļinājums
Gulēju un neko nedarīju, vismaz šad un tad - no pirmdienas līdz ceturtdienai
Un ilgojos pēc darba

Bet, wow, darbs
Nekas nenotiek tā, kā vēlētos un plānotu, ja ticētu iznākumam
Nekas, nekas

Un pat ja varētu tagad iet atvaļinājuma atpakaļ - neietu

Domas ir tādas saplakušas.

Tā paiet dienas
Un tad atnāk tāda viena
Ar ļaunuma slūžām vaļā un cenšas sapist visu, ko ilgi cēlām

Gribas mājās un paskatīties ugunsgrēku

Nost
aļģi
ja

Nav tā, ka vajag parunāt. Bet nav arī īsti, ar ko parunāt.
Vakardienas vakars un šis rīts tāds nošļucis, noguris. It kā piekusis no nekā nedarīšanas.

Ja šis ir ieskats noskaņojumam pavasarī - tad fuck it.

Šovakar darbā dreb logi un radio pagriezts skaļāk, lai nedzird vēja šalkoņu

Un tāpat reizēm man iedrebas sirds
par visām riebeklībām un nesavaldībām no manas puses
un domām, kas nav tīras

Bet baisāk par to kaut kur dziļāk iedrebas garlaicības apziņa
Es negribu mājas-darbs-mājas-darbs-lauki-darbs-mājas dzīvi
un gaidīt līdz kaut kas mainīsies manī un tevī

Kopš maģistru pabeigšanas es neko citu neesmu darījusi kā gaidījusi, kad sāksies mana dzīve
ar bērniem, laulībām etc.
un šajā pagaidu posmā es eju uz darbu, nāku mājās, tīru māju, taisu ēst, eju uz darbu, nāku mājās, eju uz veikalu, eju mājās, skatos seriālu, tīru māju, eju uz darbu

Un svarīgākais jau tas, ka es zinu, ka nevēlos neko no šī, bet tikpat labi zinu, ka nekas nemainīsies
un nākamreiz es uzrakstīšu pēc piecpadsmit gadiem

kad nekas tā arī nebūs mainījies.

Par laikapstākļiem

Aiziesim kaut kur
Ir tāda padsmitnieka sajūta

Negruzd

Bet dziesmiņas, ābolu kūkas un pīrāgi
Un mīlestība

Dumjā es

Gruzd gan
Pēc tādiem murgiem un sapņiem grūti aizdzīt minēto sajūtu arī realitātē

Vienu dienu čūskas ezerā, nākamajā tu parkā - un es skaidri zinu, kurš sapnis biedē vairāk

Mīlu.
Un zinu, ka viss būs labi.
Negribās ar uci-puci, bet nu tāda tā sajūta/izjūta ir.

Nepasakāma.

Savā pusdzērumā stāstīju Tev, ka viņš varētu būt tas viens, kam netiku pāri un bla, bla

Bulshits
Netiku pāri tikai smeldzīgajai sajūtai. Tas arī viss

Bet par tevi un manu izturēšanos - tā bija taisnība gan
Un nevaru paņemt atpakaļ to, ko esmu darījusi
Tāpat to, ko esmu teikusi ne tev, bet kādam citam

Un man žēl
Jo tu būtu draugs, kuru gribētu saglabāt
Ja vien mācētu

Toties to, kas man ir nepienācīgi pienācies un ko neesmu pelnījusi
Par to es esmu gatava iemācīties jebko

Bet nevis, lai paturētu un saglabātu viņu savā dzīvē
Bet lai pēc iespējas darītu labu viņam
Jo pasaulē nav nekā dārgāka

Un pat ja esmu bijusi dumja, nesaudzīga un savtīga
Es domāju, ka es varu

Dziesmiņas
No Atēnām

Tonight we dine in Athens

https://www.youtube.com/watch?v=D67kmFzSh_o
https://www.youtube.com/watch?v=HSH--SJKVQQ
https://www.youtube.com/watch?v=JJRqIJxz6bw
https://www.youtube.com/watch?v=iCQ0vDAbF7s

mazie hormoniņi
rudens atnācis un ienesis manī
to pusaudžu gadu sajūtu - smeldz

uzraksti man haiku

Kurai?

pff, cik stulbs jautājums
nav pat līdz galam atbildes vērts

turai

ierakstos

Divas dienas līdz atvaļinājumam

Pašķirot lapu atpakaļ, man bija kaut kādi plāni, bet vēl nezinu...
Uz visa pārējā fona - es esmu norimusi, nomierinājusies, atslābusi dzīvei tādai, kāda tā būs

Bet mani nepamet sajūta, ka "norimt un pieņemt lietu kārtību" ir tas pats, kas "notrulināt sevī cilvēcību"
Un ja nu šī gada laikā es jau esmu uz tukšuma un truluma ceļa?

Ūber neērtas brīvdienas sākās jau piektdien
Alus kausa kompanjona meklējumi, pie ļeņingradas atstāts divritenis, kaut kur pa nakti atstāti 200 mL benzola un 200 mL toluola ar manu vārdu uzvārdu uz maisiņa un tad jau vēl arī tu - utošanās nav laba rakstura iezīme

Sestdien pusi dienas nogulējusi, cēlos un mēģināju sakopot visu
Tīra māja, atgūts divritenis, lokalizēts šķīdinātāju maisiņš un šampanietis uz palodzes

Kur ir mana faking vasara un brīvība?

Un sevi, kas nekrīt uz nerviem
Un tevi, ar ko es prastu sadzīvot

Un tādu māju, kā JRT Dukšos, kur pietiek apvīt vien rokas

jaunu un tīru
domām nesamītu
dzīvi

dziive iespljauj sejaa tad, kad gaidi to vismazaak
pat ne dziive, bet naturaali tu

un aiz visiem attaisnojumiem par prieciibas sajuutu ikdienaa, veiksmiigu darba ritumu un skaistaam bildeem pavasarii - truli atklaajas patiesiiba

un sevi maaniit ir veseliibai kaitiigi

es esmu viena un buushu
un pret to man nav iebildumu, vairaak es iebilstu pret pashas veelmi sho sajuutu aizdziit prom

http://youtubeonrepeat.com/watch/?v=qfR0bQZhlqM