stepes_vilks

pārmetums (kaut gan vispār nebija nekāda pārmetuma, tekstiņš kā joks) nebija par plaģiātismu, tas būtu par daudz smalki, bet par to, ka, man liekas, uzgulšanās uz kaut kādām popmūzikas zvaigznēm (vai vispār jebkādām) dzeju nedabīgi ierobežo (ierobežo lasītāja prātā, ieslēdz "zvaigznes" shematiskajā tēlā). iedomājies, ka Tu saņem rediģēšanai dzejoļus no kāda jauna autora (-es) un katram dzejolim pirmā rinda ir no Depeche Mode dziesmām, vai dzejoļi veltīti Massive Attack... Tev vienkārši nāk smiekli, pirms vēl esi sācis lasīt, kas tam cilvēkam sakāms.

no otras puses, es saprotu vēlēšanos ar savas grāmatas palīdzību kaut kā parādīt godu, piemēram, mūzikai, kas tās tapšanas laikā ir bijusi svarīga. man tikai šķiet, ka nav gudri ļauties šai vēlmei.

* kaitina, kad runā par šitiem "post post" un par "laikmetu". un par intertekstualitāti. vēl "autora nāvi" aizmirsi pieminēt. literatūras teorija vēl nevienam nav palīdzējusi nedz rakstīt, nedz lasīt labu literatūru.

respect.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

atvainojos, ka nosaucu J. D. par popmūziku. really.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

a vajag demistificēt. savādāk notiks tas pats, kas ar Kobeinu. es jau dzirdēju, ka Hoļiks uzņemšot filmu par Kērtisu ar Džūdu Lovu galvenajā lomā

(Reply to this) (Parent)

ne jau teorija, bet izpratne par literatūru un literārajiem procesiem, ko nevar iegūt bez teorijas vismaz aptuvenas pārzināšanas. UN, JA ES PIEMINU KĀDU FRĀZI NO KĀDA POPSTĀRA-PAŠNĀVNIEKA, ES TO JEDRITVAINAZĪT IELIEKU ATSVEŠINĀTĀ KONTEKSTĀ, KURĀ ŠĪ FRĀZE IEGŪST DUBULTSEMANTIKU, ko arī es - nogurušais autors - vēlējos panākt

es atzīstu, ka vietām šīs atsauces ir pārāk uzsvērtas un pārāk daudz, bet kopumā (nu vismaz runājot par grāmatas nosaukumu) man šķiet, ka tas netraucē

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu labi labi, jedritvai, ēst tak neprasa

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu re cik jauki

(Reply to this) (Parent)

(Reply to this) (Parent)

labi pateici, I feel the same about it

varētu šo problēmu vēl definēt sekojoši: jebkura tāda dzeja, kur mēģina ievest kaut kādus ārējus it kā aktuālus konstruktus un idejas, kas tomēr ir pārāk sarežģīti, lai pa īstam kļūtu par cilvēka personības daļu, vai arī pats cilvēks vēl nav tik nobriedis, lai spētu to ticami pasniegt kā savas personības daļu, iestāstīt lasītājam, ka viņš domā par to kā kaut ko tik pašsaprotamu kā maizi un ūdeni(kā piem. Uldis Bērziņš par savu "Jēzus nāk ar Mozu"), visa tāda dzeja vienmēr skanēs drusku saspringti un nedabīgi, kā amalija stāstīja par 4.klases skolnieku, kurš viņai ekskursijā teicis "kamēr es neiedzeru kafiju, es vispār neesmu cilvēks".

(Reply to this) (Parent)