Varēja būt arī tā - 7. Maijs 2008

„Daivai, braucam mēs Balto ar kaķi?” – tāds, kurš jau visu izdomājis, tikai vēl jāsaņem partnera piekrišana, vaicāju es. vedjmah piekrita. Ne ļoti pārliecinošu, tomēr „Jā” biju izspiedis. Iespējams, tādēļ, ka īsti neapzinājāmies, kas mūs sagaida. Melno Čeremošu kopā bijām jau izbraukājuši krustušķērsu gan ar smuko, gan ar pūsto smaili, gan ar kaķi un tikai ar vienu kritisku gadījumu, kas gan beidzās ar noturēšanos pateicoties saskanīgām darbībām pēc aptīšanās ap akmeni. Bija sajūta, ka esam jau šo to samācījušies, sasēdējušies, saairējušies, saskatījušies no profiņiem, salīdzinājušies ar tūristiem. Ka esam gatavi. Nu labi, bija dzirdēts, ka Baltā esot niknāka. Tāpēc arī tāds nosaukums – tas to balto putu uz viļņiem dēļ. Bet tas jau tikai forši, beidzot būs kārtīgs adrenalīns varbūt.

Gazikā tiek iekrāmēts viens piepūsts rafts, sagatavots smukais un kaķis. Un arī līdzi paņemta tukša otra rafta āda. Un visi paši pa virsu uzkrāmējamies, lai kuzavā pāris stundas kratītos pa ceļu augšā kalnos. Ainavas apkārt kļūst arvien mežonīgākas, bet mēs visi pacilātās priekšnojautās jokojam, apceļamies, laižam pa riņķi gorilkas pudeli pārmaiņus ar uzdzeramo, ķeram kadrus. Ceļš visu laiku iet gar upi – tā ir diezgan plata, ir vietām smuki vilnīši, bet nu neko tādu īpaši ekstrēmu neredz. Un laivu apmest var jau arī baseinā. Bet tad viss pēkšņi mainās – B. Čeremoša dziļi iedzīta šaurā aizā, tur viss vārās un mutuļo ap milzīgiem klintsbluķiem, upe no augšas šķiet tik šaura, ka krasti airiem jābaksta. Un viss mainās – čalas pieklust, skatieni kļūst piesardzīgi vai pat bažīgi. Bet es esmu izlēmis. Man tas ir jāpaveic. Man ir jānovada peldošs objekts pa 3. kategorijas ar 4ās elementiem upi. Lai zinātu, ka to varu. Lai būtu to izdarījis. Es tikai nedrīkstu tam pieiet vieglprātīgi. Jo es tur dodos, lai sveiks un vesels nogādātu savu līdzbraucēju sveiku un veselu mājās. Un iedomājos par vedjmah bērniem. Lai nedarītu muļķības un neuzņemtos neattaisnotu risku ar mazu sekmīga iznākuma varbūtību. Es palūkojos – vedjmah iegājusi sevī pilnībā. Izskatās, ka viņa skaita kaut ko līdzīgu lūgšanai. Bet varbūt es pārspīlēju, varbūt nav tik traki. Nu ne mēs pirmie, ne pēdējie te braucēji. Vienīgi – upe nekad nav vienāda. Sniegs kalnos katru gadu un katru dienu kūst savādāk.

Mūzika: The Smiths - Golden Lights

Nokļuvuši vietā, kur sāksim nobraucienu, dodamies ģērbties. Klusējot uzvelku seksīdress apakšveļu, hidrotērpu, rūpīgi aizdaru boulderus, kārtīgi aiztaisu draitopu. Cimdus uzvilkšu vēlāk. Sacensības sākas nevis ar starta svilpi, bet ar brīdi, kad sāc ģērbties. Ģērbšanās ir neatņemama sacensību daļa. Iespējams, vissvarīgākā. Jo rezultāts atkarīgs no atbilstošas sagatavošanās un koncentrēšanās. Tas ir pierādījies manā gandrīz 30 gadu maču pieredzē. Ģērbties nedrīkst sākt par ātru, lai neizdegtu priekšlaicīgi, taču arī ne pēdējā brīdī, lai nebūtu lieka stresa. Saģērbies un uzreiz izej uz startu. Bez pauzes, lai nav laika muļķīgai minstināšanai. Un tāpat klusējot aizdedzu cigareti – tādam mierīgam dūmam, pēdējam pirms sēšanās laivā. Viss. Esmu gatavs.

„Brauks divi rafti un smukais” – tajā brīdī paziņoja Grizly. vedjmah klausīja bez ierunām, bet es sastingu. Viņš nedaudz argumentēja, kādēļ tāds lēmums, bet es to nedzirdēju. Es tāpāt zināju, ka viņam ir taisnība, droši vien visos punktos no loģikas, veselā saprāta viedokļa un racionāliem apsvērumiem. Tik pajautāju, vai bīstamajās vietās nevar nodrošināt drošināšanu? Nē, nevarot vis, jo tur nav kur glābējiem nostāties. Man ne prātā nenāca apšaubīt kapteiņa autoritāti, kompetenci un manu spēju reālu novērtējumu no malas. Vienīgi nodomāju pie sevis: ti načaļņik, ja durak; ja načaļņik, ti durak. Un iekapsulējos. Nu nespēju parunāt nemaz. Nē, es nebiju vīlies. Man bija ellīgi žēl tā, kas nenotiks, ko nepaveikšu. Es zinu, ka īstā drosme ir nevis mesties nezināmajā, bet gan atzīt, ka apstākļi ir nepiemēroti reālai sagatavotībai. Gatavība – tas nav tikai īslaicīgs stāvoklis tavā galvā, bet gan ieguldītā darba summa. Un tomēr, raftā kāpu tik gariem zobiem, ka mana klātbūtne tur drīzāk uzskatāma par sabotāžu, par caurumu L-jas hokeja izlases vārtos, kaut tā upe prasa pašaizliedzīgu atdevi komandas labā jebkurā peldlīdzeklī. Zinot, kurš te uzvedas kā Mazais Bērns, Tas Kurš Nav Mazais Bērns parādīja dažam labam, kas notiek, ja nemāk uzvesties. Ar vienu roku ņemot, ar otru – dodot. No katra - pēc spējām, katram – pēc nopelniem.

Mūzika: Philip Glass - Powaqqatsi