Varēja būt arī tā - 28. Oktobris 2007

Tresī, tresī / ar gūžām tresīī - pīpējot deklamēja docents, kamēr eksdeputāts Mikiņš ar lāpstu mīcījās pa seklo kapu. Es tikmēr atspiedies pret savu lāpstu dzēru šampi no kakliņa. Mans darbiņš bija beidzies brīdī, kad bedres dibenā sāka sūkties ūdens, pārvēršoties kakmālā, bet man nebija gumijnieku kā biedriem. Bet es drīkstēju pēc tam aizbērt rakumu. Atlika tikai vēl saspraust mietiņus apvērstajā velēnā, lai pavasarī mācētu to vietu atrast.

Pār zemi mīla valda / pār āzi kaza valda / un iemeslu tiem gana / priekš tādas dzīvošanas - turpceļā aurējām kozdami makfūdā, noskalojot ar šampi. Vecpiebalgas mežainie lauki mūs sagaidīja ar roku aizsniedzamām pelēkām debesīm, kā jau hailandē. Rudenīgā plašuma aizkustinājums mijās ar svētīga darbiņa apņēmības pacilātību. Tā ideja bija radusies nejauši, pirms dažām stundām dziļi palkavniekā, pēc sestā rumarkolu, no skaļa bīta, aizrautīgu pliknabas meiteņu-dejotāju un britu vecpuišu trakuma pielipināta apdullinājuma. Bet idejas aizmetņus radīja bluzus bandus latvensis ar svīthotmama un inkaras busulisas priekšnesuma apmeklējums. Bet varbūt tam par iemeslu bija mana piektdiena gultā, kad septiņreiz nevarējis, iejaucu balzāmu ar tomātu sulu, cerībā, ka tas stimulēs izdošanos astotajā mēģinājumā. Bet nekā. Nespēju vajadzēja noskalot ar henesī pirms došanās uzdzīvē.

Mūzika: Delgados - Bits of Bone

Mana sieviete teica / ka viņa mīla mani // un tumšās rudeņa naktīs / man uznāk tāda griba dzejot / prom uz citu sistāmu / pie vientuļās zvaigznes - ķērcām pie veikala Kaivē papildinot krājumus. Docents gribēja nokļūt uz to Didžkina mežamāju, par ko dzirdēts tik daudz. Tas neesot tālu no viņa lauku īpašumiem – kādi divdesmit kilometri pa gaisa līniju. Bija jāuzņemas atkal būt par ceļvedi. Vai tu tiešām zini, kur jābrauc? – Mikiņš ik pa brīžam bažīgi man vaicāja. Taču tur kur izbeidzās braucamceļš un sākās brienamais, viņš tālāk nedevās, viņš pagaidīšot. Izvēdinošā ekspedīcijā devāmies tikai mēs ar Doku. Te smaržo pēc brīvdabas muzeja - doks ošņāja katrā istabā. Te ir pa īstam - viņš rezumēja.

Esmu laimīgs, laimīgs / putni čivina un kaimiņi guļ - rēca biedri priekšējā sēdeklī atceļā. Bet man pa galvu griezās dedlūps - Kačā kačā ozol kačā / tev jāuzvar šajā dzīves mačā , autiņam zvārojoties piebalgas balto lielceļu virāžās. Zobus sakodis apbrīnoju senču mutvārdu daiļrades alegoriski trāpīgo poētiskumu, kurš noteikti radies līdzīgos stāvokļos. Kā es gribēju, lai mīklai „kas ir garāks par mūžu” un „tieva gara tēva josta / nevar pūrā salocīt” būtu cits atminējums! It sevišķi brīžos, kad lūdzu apturēt.

Mūzika: Morrissey - The Last of The Famous International Playboys

Tolka lēla tolka moza / tolka sātu paprouvēja / Doudz sanāca tolcinīki / koušu kuozi vokorāi - murmināju lecot no vēl ripojoša autiņa pie krogdurvīm, kad metos dīrāt āzi. Un viss gurdums uzreiz kā ar roku noņemts, sajutos kā zvērs, kad tiku pie pupiņzupas. Bet krietni paēdušajiem ceļiniekiem iespaidu vel nebija gana. Bija pa ceļam jāiebrauc paciemoties pie viņu pastāvīgās kopkalnietes, arī manas un Doka klasbiedres.

Tavā balsī dzirdu skanam to / ka tev nekad nav gana / tava roka meklē mani / ziliem zvaniem zvana / tava atnākšana – visi spiedzām olgas partiju pieripinoties pie rajona slimnīcas dzemdību nodaļas. Vadītājas kabinetā mūs sagaidīja ar zāļu tēju, kūkas bija pašiem savas. Vitiņa uzreiz apprasījās, vai mēs nezinot ieteikt viņai piemērotu vīra kandidatūru. Viņam jāspēj apmaksāt viņas kredīts. Jo paši mēs zinot, kāda ir valdības attieksme pret medicīnas darbiniekiem - viņa uzsvērti zīmīgi paskatījās uz Mikiņu. Bet tādu, lai arī viņu varētu mīlēt. Tas esot ļoti svarīgi, jo viņa tikko izbeigusi trīs gadus ilgušas attiecības ar vīrieti, kuru nekad neesot mīlējusi. Viņš esot bijis ļoti gudrs, interesants, inteliģents, cienījams, turīgs, mīlošs un rūpējies par viņas mazo meitiņu, taču ar to nepietiekot. Vajagot, lai bez visa uzskaitītā arī viņa mīlētu. Savukārt pretī viņa sapazīstināšot Mikiņu, kuru nesen pametusi draudzene, ar savu kolēģīti – jaunu, slaidu, izskatīgu, gudru sievieti ar liela izmēra ... „acīm”, kura tagad viena audzina desmit mēnešu vecu meitiņu. Redz, nekas pat nebūšot jādara, lai tiktu pie gatava bērna, uzreiz var sākt audzināt un krāt naudu viņa kabatenei uz priekšdienām. Un vispār viņa varot regulāri piegādāt informāciju par „variantiem” – „no pirmavotiem” jo darbs dzemdību nodaļā ir vieta, kur saskarsme ar sieviešu sajūtām, vēlmēm un vajadzībām ir vispatiesākā, neliekuļotākā, īstākā. Te esot vienīgā vieta pasaulē, kur nav iespējams samelot par savu statusu un jūtām. Mikiņš gan noteikti atteicās no piedāvājuma – kļūt par tēti viņš varot arī pats bez citu palīdzības. Jā, tādu līdzīgu vienu viņa zinot: viņas meitiņas papucītis arī šobrīd ceļo apkārt pa pasauli. Un sūta tik kartiņas. No Baikāla, no Fudzijamas. Bet būtu labāk naudu sūtījis!

Mūzika: Chapterhouse - Treasure

Ju ken stend ande mai ambrella / Ella ella ē ē eh / ande mai ambrella / Ella ella ē ē ē ē ē ēh – skanēja pa rādio uz ātršosejas. Mēs klusējām. Ko tā Vitiņa tā uzēdās? - Ieprasījās Mikiņš. Mēs taču esam tuvi draugi! Viss kārtībā, nekas nav mainījies. Atbildēju es. Viss ir tieši tāpat kā skolā, kad ar viņu kopš pirmās klases mačojāmies par to, kurš pirmais – kurš uzvarēs ātrlasīšanā, kam būs galvenā loma ludziņā, kam labākas atzīmes, bet videnē, kurš paspīdēs ar vairāk šopenhauera citātiem, zinās uzrādīt vairāk zvaigznājus debesīs. Tas attiecību modelis tiešām nav mainījies pa šiem gadiem, tur nevar neko darīt, piebilda Docents. Viņa ir sasodīti gudra. Viņa smejas par mums, ironizē, paužot klišejiskus viedokļus, viņa tā nedomā, viņa slēpjas. Mēs esam viņai kā intelektuāla treniņa sparingpartneri, jo gandrīz līdzvērtīgi, es teicu. Arī tev, Mikiņ, jāpieņem savā augstprātībā, ka viņa ir pārāka par mums visiem, katru atsevišķi ņemot. Viņa mūs smalki čakarē. Un mums ar to jāsamierinās. Bet viņa nav ņēmusi vērā ričija revolvera trešo likumu – izvēlies par sevi pārākus pretiniekus, jo tikai tā tu mācies. Bet kāpēc mums savstarpēji jācīnās, mēs taču kopā monblānā, materhornā vienā sasaitē kāpjam, krimas klintīs vienos striķos karājamies, piedzīvojumu sacīkstēs vienā komandā startējam, tur mūsu dzīvības ir atkarīgas no mūsu vienotības, uztraucās Mikiņš? Pašapliecināt savu ego uz partneru rēķina – tā ir droša nāve! Vecīt, izejot uz virsotni katram ir sava motivācija, oponēja Docents. Bet savu individuālo mērķi var sasniegt tikai darbojoties kopā. Un tomēr, tās lomas, kas mums izveidojās skolā mēs nekādi vairs nevaram mainīt, pat gribēdami. Mums tas jāmācās izmantot. Tā ir priekšrocība, ka ar savu kalnu biedru esi sešpadsmit pudus no kopējās bērnības smilšukastes izēdis. Un tomēr viņa šovakar bija indīga nevietā, nerimās Mikiņš.

Mūzika: Roy Walker - Belle & Sebastien