Varēja būt arī tā - 27. Aprīlis 2006

Novērojumi liecina, ka notiek tas no kā baidies, bet pēc kā ilgojies – nekad. Bīties brīnuma, moš’? Savukārt citi novērojumi apstiprina tēzi par psiholoģijas īpatnībām – ļautiņiem ir tendence izraut no konteksta kādu apgalvojumu, sagrozīt, vispārināt, pavērst pret teicēju vispirms, tad piedēvēt īpašību visai kopai, par to apvainoties un vēl pieņemt to par aksiomu, lai būvētu savu uzskatu platformu apšaubāmai rīcībai, neatkarīgi no dzimuma, rases, izglītības, sociālā stāvokļa, sabiedrības attīstības līmeņa, IQ koeficienta un inteliģentuma. Nu, kā lai vispār saprotas, ko?

ar mani nevar neko sarunāt. Nevis tāpēc, ka ciets kā klints, bet ļodzīgs kā ūdenszāle, mainīgs kā vējiņš, nepastāvīgs kā rasa, nepatstāvīgs kā dēliņš. Nekonkrētība un aptuvenība, nosacītība un relativitāte ir mana būtība un veids. Tā dikti margināli viss. Nē, es nemēdzu mainīt savu viedokli. Es tikai atrodu jaunu skatupunktu, no kura vienošanās rādās savādāk. Man pat nav jāizmanto savas tiesības mainīt viedokli. Man nevar uzlikt atbildību, jo nav iespējams pieņemt lēmumu, visu vispusīgi vērtējot. Jo nevar atrast atskaites punktu – katram galam galā gals. Jeb “tas ir koks ar diviem galiem”. Ir ērti. Padoms ērtību mīļotājiem – esiet modāli, esiet divdabji. Esiet nekatri.