Tak zinātnē visu laiku mainās definīcijas, tad jau tikpat labi varētu pieprasīt "zinātnisku pamatojumu", ka dzimuma nesakritība *ir* psihiska novirze. (Pēc klasifikācijas un pēc medicīniskās pieejas vairs nav, un tās medicīnskās pieejas mainās tieši tādēļ, ka ārsti secina - ar psihenes metodēm šito ārstēt nevar, mēģināsim šiem cilvēkiem palīdzēt citādāk.)

Un tikpat labi varētu arī argumentēt, ka politiska angāža agrāk tieši bija apspiest tos citādos, tos, kuri ir mazākumā, jo kaut kādu politisku un reliģisku iemeslu dēļ vairākumam tas mazākums nepatīk - vai tur geji, vai ģērbjas ne tā, vai ādas krāsa nepareizā.

Savukārt tagad esam sapratuši, ka nav labi sabiedrībai institucionālos apmēros apspiest citādos tikai tāpēc, ka, piemēram, agrāk mēs nezinājām, ka bioloģiskais dzimums un dzimte patiesībā neietilpst divās binārās kastītēs; ir cilvēki, kuru dzimums un dzimte vienkārši nesakrīt, un ir tādi, kuriem vispār nav viena dzimuma un vienas dzimtes. Tie visi ir objektīvi fakti; tiklīdz tam piesien politiku, tad diskusija aiziet jūriņā - un tieši tādēļ, ka eksistē ļaudis, kuriem beidzot ir apnicis, ka viņiem dirš virsū un sauc par psihiski slimiem tikai tādēļ, ka viņu saskare ar dzimti nav tik vienkārša, kā mums "puikas/meitenes" vairākumam.

Ja man jāizvēlas, vai dzīvot sabiedrībā, kur atšķirīgajiem ir jābaidās no vairākuma, vai tādā sabiedrībā, kur visi spējam pastāvēt līdzās neatkarīgi no tā, kas kuram kājstarpē vai kurā tualetē kurš nokārtojas, tad mani var lamāt par "progresīvu" cik tik uziet.