Piem., Mozus Dievam jautā viņa vārdu, un tad dažādi tulkojumi – Es esmu, kas es esmu/es esmu, kas ir/es esmu, ka es esmu/es esmu tas, kas ir/utml (http://en.wikipedia.org/wiki/I_Am_that_I_Am)
Vai gluži vienkārši, Jahve, Jehova, jeb YHWH sakne etimoloģiski aptuveni nozīmē kaut ko uz ‘būšana’, ‘esošais, ‘eksistējošais’, ‘dzīvība pusi.
Katrā ziņā, kristiešiem pagānu inteliģences priekšā vajadzēja aizstāvēt savu ticību. Tiesa, bieži braucot auzās. Lūk, teiksim, Augustīna gadījums – tāds tipiskais pagānu inteliģents, retoriķis, gudrinieks, utml, kas Bībeli uzskatīja par barbariskiem murgiem, bet tad dažādu apstākļu dēļ vēlāk viņš nevis caur pierādījumiem pieņēma Kristu, bet gluži vienkārši saprata, ka Dievs ir (‘man acis bija ciet/grēks bija aizmiglojis skatienu/biju nomaldījies’, utml) , tiesa, vēlāk viņam ir mācība, ka sapratne seko tikai pēc ticības, bet spriežot pēc viņa paša autobiogrāfijas, tur tik viegli nemaz nevar nošķirt, jo rodas iespaids, ka tajā kulminācijas punktā viņš pēkšņi saprot (lai gan kā var nesaprast, ja pats Dievs parāda/-ās, hence - atklāsme (atklāšanās)).