lol, īstenticīgajam nevajag 'pierādījumus' par Dieva eksistenci, viņš dzīvo iekš Dieva. piemēram, Kirkegors ar apoloģētiku un argumentiem nenodarbojās, jo uzskatīja, kas tas būtu tikpat liels negods un ņirgāšanās, kā mēģinājumi pierādīt tā laika Dānijas karaļa eksistenci. tāpēc saprotams, ka tas, kas līdz šodienai ir cietis krahu, ir Dieva metafiziskošana, a la no sholastikas līdz Dekartam, utt, kulminējot metafizikas un līdz ar to filozofijas Dieva nāve - kas, protams, ir labi, jo atkrīt daudzi, kuri 'ticēja' balstoties uz viltus ticību - argumentāciju, cilvēka prāta spējām mēģinot novilkt Dievu līdz cilvēka mēram. tas, kas paliek pāri pēc metafizikas nāves, ir dzīvais Dievs.

protams, ateists var to noraidīt 'bez pierādījumiem', bet tad nav skaidrs (un vispār nekad nav skaidrs), kāpēc lai ateista 'atspēkojumi' (hahahah) vispār būtu saistoši ticīgajam (t.i., normatīvi tādā ziņā, ka ticīgais atmet).
ir grūti, teju neiespējami pārliecināt tos, kas r e d z Dievu un dzīvo iekš Dieva ikdienā, katru dzīves sekundi. man liekas, ateista 'argumenti' darbojas tikai uz šaubīgajiem, neizlēmīgajiem, neitrālajiem (remdenos izspļauj), "ne jā, ne nē" cilvēkiem. agnosticisms būtībā ir ateisms.

bet būt ateistam ir interesanti tādā ziņā, ka jūsu kliķei droši vien jāatmet 'mīlestība', un jāargumentē pret mīlestību, utml. kas ir slikti un skumji, diemžēl. par to, protams, liecina slavenu ateistu personīgās dzīves.

bet teikšu vienu, ateisms ir izdarījis milzīgu pakalpojumu cīnoties ar neīsto ticību, ateisms ir gandrīz kā apofātiskā teoloģija, kas ir ok. ja cilvēks ateista ņerkstēšanas rezultātā atmet ticību, tad tas tikai parāda, ka ticība viņā nekad nav bijusi.