vienlaik mēģināju būt veģetārietis/gandrīz gandrīz vegāns. tad, stopējot atpakaļ no spānijas, iesprūdām kādā nekurienē un palikām divas dienas neēduši. fūres šoferis laikam nolasīja mūsu sejās badu un iedeva laša konservus. tā bija garšīgākā lieta, ko jebkad esmu ēdusi, un sapratu, ka gribu zivis ēst arī turpmāk. (tas, kāpēc es vēlāk sāku ēst arī citu gaļu, vairs nav tik spilgti - pagājušoziem turīnā kebabu vietā nejauši pasūtīju veselu vistu drauga porcijas vietā. nebija ledusskapja, un nospriedu, eh, par ko gan ne)