__________________

Par tetovējumiem ļoti īsi,
es tikai gribu izpunktot (to point out) cik ļoti nožēlojami stulbs ir arguments
"HA! Un vecumdienās tev tas melnais kraulis uz vēdera būs noslīdējis līdz dzimumorgāniem
un izskatīsies kā liels melns pleķis! Labāk vispār netaisīt tetovējumus, padomā par vecumdienām"

Shiiit, you dumb bastard/bitch,
vai mēs dzīvojam ar domu, ko mēs darīsim, kad būsim veci? Es tev pateikšu ko mēs darīsim, kad
būsim veci, lēni mirsim nost un būsim totāli nožēlojami,
es šaubos, ka tetovējums, kas agrāk
apzīmēju tavu jaunības trakulību un kurš tagad atgādina kaut kādu pleķi uz tavas ļumīgās
vecās miesas, tev liks justies vairāk nožēlojamam nekā esi.
Tipa nevarēsi iekļauties citu pensionāru sabiedrībā,
"Re kur nāk tas trakais ar siera tetovējumu uz kakla!"
"TAS NAV SIERS, TAS IR METAMAIS KAULIŅŠ, KUUUUUCES!!!"

Tas ir kā skatīties uz svaigu, sulīgu sarkanu ābolu un domāt, bļē, a moš viņu neēst,
tas taču pēc pāris dienām sapūs..



Piedrāzt vecumdienas, es ceru, ka nomiršu vēl pirms man izkritīs visi mani mati,
kā T.S. Hunters teica, ~50-55 gadi ir pietiekami, unless nākotnē mums būs pieejamas
kiborgu sastāvdaļas (par ko es nešaubos) un mēs varēsim upgreidot savu ķermeni un būt mūžam jauni,
tad tā jau būs cita lieta,
bet nu es runāju balstoties uz tagadni un uz mūsu pensionāriem,

anyway, visi upgreidi būs dārgi un ļoti VIP, jo pasaule ir pilna un drīz būs
pārpildīta ar idiotisku, rijīgu masu, ko mēs varam sastapt ik uz soļa katrā zemeslodes nostūrī,
jāsāk krāt nauda nākotnes implantiem jau tagad!
Ko?
Nē, man pašam nav tetovējuma, jo es vēl neesmu redzējis neko tik krutu ko es gribētu uztetovēt
uz savas ādas un es šaubos, ka ko tādu vispār atradīšu, jo, well, es nemāku zīmēt un tikai un vienīgi es varētu radīt kaut ko tik krutu, ko uzlikt uz savas ādas publiskai apskatei.
Loģiski? Indeed.




Suicide girls vnk lai paslēptu lielo teksta daudzumu, kas pedējās dienas apsēdis manu blogu.
Ja kāds grib kliegt pēc lj cut, ejiet un izdrāziet sevi, fucking carebears.

Nu labi, pārspīlēju, tā meitene nebija nemaz TIK briesmīga un mani īpaši nepisa
kā viņa izskatījās, but reason good enough to blog about it, right?
(t.i. in real life barely a reason to talk about it AT ALL )

Anyway, viss mūsu dzīvēs ir pārspīlēts, mēs dzīvojam pārspīlēti, domājam pārspīlējot
visu attiecībā uz sevi un tiem kas atrodas ap mums, tāpēc ka mums ir pārspīlēti liels ego
un tas ir tieši tā kā tam arī būtu jābūt.

Atziņa: Kad Tu paliec vecs un garlaicīgs, tad tu par šādām tēmām sāc runāt arī dzīvē.

Atziņa2: Mūsu bērni būs pateicīgi, ka mēs, kā jau interneta paaudze, par to runāsim internetā
vai virtuālajā realitāte for that matter.

"Man vakar uz ūzām uzlīja zemeņu džems un es biju kā
FFFFFUUUUUUUUUUUUUUUUUCK, kur ir mans mutautiņš? A sieva, sasper viņu jods, visus bija
ielikusi mazgāties, so es ielas vidū sāku slaucīt savas bikses ar savu plaukstu un.."

Hold you horses for a moment, old man, and then shut the fuck up.

Whoa wait for a sec,
your point being...what?

Tāds, ka rakstīt/lasīt pārspīlēti (aka gonzo stilā) ir kruti, rosina tavu fantāziju,
no mušas uzpūsts zīlonis ir never the less zīlonis, kas jums labāk patīk? Zīlonis vai muša?
Tie kas izvēlējās mušu, lūdzu, paņemiet savus portfelīšus un izejiet ārā no auditorijas,
tikai un vienīgi tad es turpināšu savu lekciju, AŠI!
VĒL AŠĀK!
Labi, tā kā mūsu telpu tikko pameta pēdējais no lūzeriem, es varu turpināt.

Sarkastiski, ironiski, pārspīlēti un bieži vien safantazēti, tādiem jābūt blogiem ko es lasu(jebš man patīk lasīt),
tāds bija nemirst.lv, lai viņa dvēsele atdusas mierā,
tādi ir arī ne mazums blogu klabā, piemēram neoplasma un vēl pāris,
kas savus real life notikumus pasniedz pārspīlētā humoristiskā, over the top, veidā,
gluži kā T.S. Hunters, lai viņa dvēsele arī atdusas mierā.

But as for real life, nāh, dzīvē ir jāmāk runāt gonzo stilā (un es neapgalvoju, ka es māku,
mans social skillz ir far too low)
un to var darīt tikai labi pazīstamu cilvēku sabiedrībā, citādi tevi noturēs par meli un uzmanības padauzu (attention whore) vai arī par patmīlīgu, iedomīgu - pļāpīgu nelieti.
Vieglākais veids kā likt saprast, ka nerunā 100% nopietni ir runājot par kaut ko - iekļaut absolūti neiespējamo,
piemēram,
"tas man atgādina to kā es 1944 kurzemes katlā gulēju tranšejās un lasīju veidenbauma
dzeju skatoties kā aiz horizonta grimst saule un.."
un tad turpināt par to cik romantisks ir esošais mirklis,
bet atkal nedrīkst pārāk pārspīlēt, savādāk tevi noturēs par pseidointelektuāli,
labāk ir lietot vairāk sarkasma, parodijas un absudruma, bet pārāk neieslīkstot detaļās.

Vispār es jūtu līdzi visiem, kas tik tālu jau ir tikuši šajā ierakstā,
man vienkārši nav ko darīt darbā, so es "filozofēju".

Gribēju vēl parunāt par tetovējumiem n shit, bet to laikam atstāšu svaigam ierakstam,
jo šo 96% no mana bloga lasītājiem anyway neizlasīs.