__________________

Šodien redzēju savu pirmo bļitkotāju, viņam bija lieli gumijas zābaki, brūns izpūris pižiks un melna darba kurtka un darba cimdi,
kurus viņš, droši vien, ir nospēris, labu laiku atpakaļ, no metināšanas ceha, kur reiz strādājis. Jams brāši soļoja uz pieturu, pāršķeļot darba ļaužu straumi, kas
tikko bija izveidojusies piestājot trešajam autobusam, kā neapstādināms tvaikonis,
viņš traucās uz priekšu, gar ceļiem tam sitās zivju kaste, rokas aizņēma urbis,
krūtīs spieda pudele," bet tas nekas, drīz vien es nokļūšu uz ledus", viņš domāja,
"drīz, vienatnē ar sevi, 3cm no nāves, viens ar dabu un alkoholu", pirms,
mūsu varonis devās prom, sieva tam mājot no loga, kliedza, "atgriezies
ar savu koka kasti vai uz tās, bet zivis izmet, zajebala, man tās
tīrīt, šodien nopirkšu nūdeles!!". Vecais nometa ar roku un pazuda tumsā.