__________________

Stāvu ēdnīcas rindā, domāju kurus salātus, lai šodien paņem,
pienāk viena tante ar kalvīša seju un ar lupatu sāk grābt izmētātos salātus
un kašņāt tos atpakaļ traukos, es biju kā biiiiiiiiiiitch, wtf are you doing?
Nēē, bet es paņēmu silķi kažokā, kas bija pašā tālākajā stūrī.

Vispār tā ēdnīca man atgādina padomju laikus kurus es neesmu dzīvojis,
ēdiena izvēle arī tāda ļoti proletāriska, aknu plācenīši, asins desa, zirņi ar speķi..
Man pat dažreiz paliek nelabi, kad ar savu paplāti ieplanēju ēdamtelpā un ieraugu
kādu sivēnmāti griežam iekšā gaļu, ar tādiem resniem vaigiem nom NOM NOOOOM un sarkanu
seju it kā viņa būtu aizrijusies, bet anyway stūrgalvīgi turpinātu ēst,
lūdzu, savāc savu ēdienu un ej uz tualetes telpu, ok?
Protams, viņa tam nekad nepiekristu, neviens nepiekristu, bet būtu vērts kādreiz pamēģināt.

Kāds vēl jautā, kāpēc man nav apetītes pēdējā laikā, bez mana Mincīša, mani tur saista tikai
mans ēdiens, kas nesagādā man nekādu baudu, tikai apgrūtinājumu.

Tāpēc kaut kā sanāk ātri ēst un pēc tam sūdzēties par smagumu vēderā,
kā par spīti šodien pie mana galda pievienojās mana priekšniece,
rezultātā ēšanas temps tika samazināts uz pusi un man nācās runāt par darbu,
ziemassvētku balle, kaut kādi projekti, katrs vārds no manas mutes
nāca laukā samocīti kā akvareļu krāsa no kaķa kažoka.