__________________

Man nelabi metās, kad skatos uz izīrējamo dzīvokļu/istabu cenām, kurš pie vellna maksā 300/400ls/mēn par 1/2 istabu dzīvokli un ne jau Vecrīgā, kaut vai Avotenē, 200-250ls, tāda sajūta, ka es savā gaģušņikā nodzīvošu līdz sirmam vecumam, ja vien ātri netikšu pie labāka darba. Kur ir palikuši tie laiki, kad valsts piešķīra komunalņikus saviem pilsoņiem, lai tie varētu normāli funkcionēt sabiedrībā, nevis dzīvot parādos un ēst lietuviešu silķes marinādē kopā ar Donner alu, jo viņiem 80% algas aiziet rēķinos/skolai. Neenu, var atrast kaut kādu 1 istabu par 100-130ls un PAT ar ērtībām, bet nu tur vienmēr ir kāds āķis, piem., sapuvusi māja, tekoši griesti, saimniece, kas ik pa laikam atnāk pārbaudīt vai tu kur neesi iestāšojis zāli un nedod dievs tu klausies sātana mūziku.

Manī ir nostiprinājies uzskats, ka <i>tripot</i> vajadzētu ļoti reti,
piemēram, 2x gadā tikai vasarā/vēlā pavasarī, pie dabas(kādas dārza mājiņas dārzā),
ar pazīstamu un labu (arī pieredzējušu) kompāniju, kad jūties ideāli un tev nekādu
nav rūpju prātā.

Mans labākais <i>trips</i< bija tiešī šādos(vismaz 50%) apstākļos, kaut gan visiem pārējiem bija
slikti, dārza mājiņa tika izvandīta un izskatījās kā Fear N Loathing hoteļa
istaba pēc Raula Djūka un viņa advokāta ķecerībām,
es guļot (ārpus mājeles and thank god for that),
izbaudīju to cik cilvēka prāts var būt skaists, pilnā krāšņumā, augstākajā līmenī
un pilnībā, es pat nejutos šokēts dzirdot ārprātīgākās skaņas laužamies laukā no dārza mājas,
es nejutos šokēts, kad no tās kā no spīdzināšanas kambara pilnīgā randomā izskrēja
viens no biedriem, ar visahujevšāko sejas izsteiksmi kādu var iedomāties,
nokrita ceļos - zālītē ar asarām un izmisumu uz vaiga, tad piecēlās augšā un
dusmīgi kliedzot "Netraucēt kaimiņiem? BĻJAD, ES ŠĀS TĀ PATRAUCĒŠU!" sāka
publiski(?) čurāt uz kaut kāda krūma un apstādījumiem un tad aiznesās prom atpakaļ
uz to elles caurumu, lai dzertu šņabi, manī bija miers un pilnība, man šo līmeni
vairs nekad nav izdevies sasniegt, bet laiks rādīs, iespējams, kā šovasar..iespējams
ka nākamvasar, iespējams, ka nekad.
Bet ko tādu vajadzētu izbaudīt visiem, kaut 1x mūžā.

Jā, man darbā nav ko darīt, tāpēc rakstu par saviem drug-related piedzīvojumiem.

Kad es te sāku strādāt, šefs (kaislīgs riteņbraucējs(uz viena riteņa wūp wūp) ) ieteica, ka man vajadzētu braukt ar velosipēdu uz darbu, tas nekas, ka no Bolderājas līdz Ilģuciemam ir pamatīgs gabals un tas man aizņemtu kādas 40min, BET VESELĪGI.

Es virtuvē stāvēju ar krūzi rokās un nespēju neko sakarīgāku pateikt, kā "... errm tālu?", un tad nācās klausīties kaut kādu marazmu par velosipēdiem un viņa piedzīvojumiem kalnos. Es, man liekas, nomirtu, nerunājot par to, ka pēc darba es parasti braucu uz skolu.

Kādreiz gan patika braukt ar velo, pat ja nebija bremžu un kedas jau  bija izdilušas līdz papēdim, nē, arī tagad patīk, būtu tik kāds mežš blakām, ar klaniem UN GRĒDĀM!

Es tipa eju cauri noliktavai uz ofisu sektoru,
jūtu, ka man aiz muguras iet šefs,
pekšņi jautājums,
"Kur mums - Ilze?",
es domāju, ka jams meklē menedžeri - Ilzi, un tagad ir tādā bezizejā, ka man ir jāiejaucās ar manu svarīgo informāciju, tātad
es īgnā un ciniskā balsī atcērtu "..noliktavā..", *KLUSUMS*
eju tālāk, taisu vaļā kabineta durvis un
pagriežos - izrādās, ka šefs jautā menedžerei
un kaut kādam tirdz. aģentam no citas firmas, kur labāk novadīt savu tikšanos.

Tipa, PISIETIES UZ NOLIKTAVU RUNĀT, STARP KASTĒM UN PUTEKĻIEM, VIRTUVE IR AIZŅEMTA, BĻJAD!

Kas tas par marazmu?

Laiks kļūt par VĪRU, iešu iešņaukt dēļu pīšļus un tad tos izšņaukt mana villnas džempera piedurknēs.