__________________

Manī ir nostiprinājies uzskats, ka <i>tripot</i> vajadzētu ļoti reti,
piemēram, 2x gadā tikai vasarā/vēlā pavasarī, pie dabas(kādas dārza mājiņas dārzā),
ar pazīstamu un labu (arī pieredzējušu) kompāniju, kad jūties ideāli un tev nekādu
nav rūpju prātā.

Mans labākais <i>trips</i< bija tiešī šādos(vismaz 50%) apstākļos, kaut gan visiem pārējiem bija
slikti, dārza mājiņa tika izvandīta un izskatījās kā Fear N Loathing hoteļa
istaba pēc Raula Djūka un viņa advokāta ķecerībām,
es guļot (ārpus mājeles and thank god for that),
izbaudīju to cik cilvēka prāts var būt skaists, pilnā krāšņumā, augstākajā līmenī
un pilnībā, es pat nejutos šokēts dzirdot ārprātīgākās skaņas laužamies laukā no dārza mājas,
es nejutos šokēts, kad no tās kā no spīdzināšanas kambara pilnīgā randomā izskrēja
viens no biedriem, ar visahujevšāko sejas izsteiksmi kādu var iedomāties,
nokrita ceļos - zālītē ar asarām un izmisumu uz vaiga, tad piecēlās augšā un
dusmīgi kliedzot "Netraucēt kaimiņiem? BĻJAD, ES ŠĀS TĀ PATRAUCĒŠU!" sāka
publiski(?) čurāt uz kaut kāda krūma un apstādījumiem un tad aiznesās prom atpakaļ
uz to elles caurumu, lai dzertu šņabi, manī bija miers un pilnība, man šo līmeni
vairs nekad nav izdevies sasniegt, bet laiks rādīs, iespējams, kā šovasar..iespējams
ka nākamvasar, iespējams, ka nekad.
Bet ko tādu vajadzētu izbaudīt visiem, kaut 1x mūžā.

Jā, man darbā nav ko darīt, tāpēc rakstu par saviem drug-related piedzīvojumiem.