Redzi, tie, kuri "nīst" (rietumu tipa) kapitālismu (vismaz artikulētākā daļa) kā reizi uzskata, ka sociālais taisnīgums jeb drīzāk tā neesamība vistiešākajā mērā ir saistīta ar kapitālismu un no tā izrietošajām, tam pakārtotajām varas struktūrām. Pavisam cita grupa to "nīst" par amorāliskumu (bībelisti, musulmaņi un Kaspars Dimiters), iespējams, slepus gribot ko autoritārāku, izrietoši - komandekonomiskāku. Viņiem mēdz riebties arī globalizācija un "identitātes pazaudēšana". Savukārt vidējo aritmētisko renģēdāju tracina tas, ka viņam nav, bet citiem ir. Un paralēli ir cilvēciski žēl tantiņu Bauskā, kurai nu pavisam neiet ar tās jaunās ekonomiskās sistēmas labumiem (labākajā gadījumā) :) Latvijā varbūt arī ir zināma vilšanās sajūta padomju savienību pieredzējušās aprindās par to, ka "nu tik būs" papildinājās ar "citiem, ne man". Labi, laikam pietiek muldēt. Pēdējais secinājums - cilvēkiem vienmēr viss ir sūdīgi. Šņabis pa dārgu un pohuj dim par argumentiem. :)
Es apzinos, ka tādu sistēmu kā Skandināvijā mūsdienās radīt nav iespējams, un arī viņi paši nabagi cieš no tā, ka šūpuļa-kapa garantijas ekonomisko neefektivitāti (kuru gan pagaidām var vēl atļauties). Tas neliedz man domāt, ka viņiem daudz kas ir sanācis labāk, nekā dažiem citiem no līdzīgām izejas pozīcijām.