Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Viss ļaunais slapjais laiks un visu manu romantismu aizdzina. Bet tiešām sāku domāt vispār par to cik ļoti intresantā punktā esmu. Vispārēji man liekas,ka es esmu attiecību cilvēks, man patīk būt attiecībās, man patīk viss tas,kas nāk ar to komplektā. Otra lieta tajā visā ir tāda, ka es nekad neesmu bijis tāds izteikts gadijuma sakaru cilvēks. Patiesībā tas laikam ir tāpēc, ka es īsti nevaru krāmēt cilvēkiem uz ausīm muļķības. Nē, tas laikam noteikti nav paties iemesls, jo tas ir kā reiz tas,ko es daru ļoti labi. Labi es īsti nemāku viedot gadiju sakara attiecības un tam visam nav pamata kāpēc. Īsāk sakot laikam ir tā, ja es atrodu cilvēku, kas var mani paciest īstermiņā, tad esmu priecīgs, ka kāds tāds ir un tad jau ilgtermiņš uzreiz šķiet daudz interesantāks.

Lūk tā es arī sēdēju svēdien un prātoju par to cik vajadzīgs, kas tāds man ir. Globāli domājot ar to visu kopā nāk viss tas labais un interesantais, bet savādāk sanāk, ka ir visādi randiņi, saziņas un uzmanības pievēršanas. Kurām godīgi sakot man tagad vispār ir slinkums. Man liekas, ka man atkal vajag kaut kādu situāciju, kur es varētu ielekt attiecībās kaut kādā posmā, kad cilvēki jau ir pazīstami, seks ir labs, un vispār patīk atvēlēt laiku sev. Kaut kā tā. Lūk tas man nāk galvā, kad ir auksts un lietains laiks, kad vēlos sēdēt mājas skatīties savus seriālus, un nevēlos, lai kāds mani traucē.

Bet tad es jau zinu pienāks jau atkal siltās dienas, kad kaut ko tādu gribēsies. Nezinu kāpēc šādas siltas sajūtas man rodas tikai siltā laikā, kad varētu būt tā otra persona, kuru var pazvanīt un teikt daram kaut ko muļķīgu, un kaut vai tāpēc, ka tas cilvēks vēlas satikt tevi viņš saka. Daram. Un tad jau visas izrietošās muļķības. Man liekas, ka man vienmēr mazliet ir paticis iemīlēties. Noteikti to, ja labi pacenstos arī varētu savilkt kopā ar kādu bērnības traumu, bet tad ir jādomā un jākustina smadzenes. Un tas jau man paliek pārāk sarežģīti.

Tātad man ir skaidrs tas, ka man ir vai nu jāpārvācas uz kādu mūžīgā sasaluma zemi, kur man visi cilvēki nepatīk un es varu būt burkšķīgs un vientuļš. Lai gan sestdien man kā reiz pateica, ka es tāds esmu pēc būtības. Vai arī jādodas uz kādu siltu zemi, kur es varētu sev meklēt kādu ar ko iepazīties. Un iepazīties, un iepazīties. Īsāk sakot dzīvot juteklisku dzīvi. Jo pagaidām esmu iesprūdis tam visam pa vidu un nezinu, ko pats es gribu.