Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

spike:

Tātad ja jau pārdomas par sevi, tad pārdomas par sevi. Lieku reizi par daudz vakarā iedziļinoties par sevi, es secinu to, ka pakārtoti un izkārtoti man trūkst vienojošās saiknes visam. Nopietni sakot un kā parasti akcentējot, ka man iet labi un savādāk iet nevar , es secinu to, ka man īsti nav nesakārtotas jomas. Dzīvoju labi , sūdzēties nav par ko. interesanta atplaukst un mainās, varbūt ik pa laikam gribētos vairāk laika, bet tur godīgi sakot man vienkārši vajag plānot laiku, ar ko es pārāk neaizraujos.
Līdz ar to mans secinājums ir tāds, ka es esmu kā tāds visuma kopums, kur ap mani lidinās visas manas vēlmes, vajadzības, alkas, esošās lietas, darbi un nedarbi, kā arī emocijas un izjūtas. Bet tas viss haotiski plivinās apkārt un trūkst tā vienojošā, kas to savelk kopā, lai būtu harmonija. Var jau būt, ka cienījamajam wilkacis lielā mērā ir pat taisnība, ka es meklēju sevi. Bet par sevis meklējumiem es to nesauktu, jo es sevi esmu atradis, un man ir neskaitāmi uzskati, kas varbūt nesasaucās ar klasisko kā vajadzētu būt un vēl mazāk kā citi to grib. Mazliet dumpinieciskuma, vai sauksim to par brieduma trūkumu manī ir palicis. Un neplānoju to mainīt, ja nu kādam kaut kas nepatīk, augšējā stūrī ir krustiņš ar kura palīdzību mani var izslēgt. Saukšu tās par metaforiskām durvīm!
Nu, lūk, secinu , ka man vajag šo vienojošo elementu, lai gan pēc visas loģikas tam vajadzētu būt man pašam ap ko viss savelkas, kas teorētiski tā arī, bet man vajag ko tādu, kas mani nostāda ar harmonijā ar visu esošo. Un nekādi nespēju saprast, kas tas ir ,jo par alkām dieva dēļ es to saukt netaisos, bet īsti nespēju atrast vārdus, kas to apzīmē, vēlos domāt kaut kas līdzīgs sirdsmieram , tikai plašākā izpratnē (velns vien zin, ko tas nozīmē).
īsāk sakot man trūkst tas ,kas mani piezemē! Vai arī tas, kas manas zemējošās klapītes atšauj līdz galam vaļā un sajonara veselais saprāts un dzīvesveids! Secinu, ka man laikam patīk galējībās. Nekad laikam neesmu bijis liels uz kompromisiem attiecībā uz savu dzīvi...