Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

spike:

Vienkāršas pārmaiņas, kas mani mulsina. Un es jau tā pat neesmu tas gudrākais cilvēks uz pasaules. Par mani ir kādi divi vai trīs gudrāki.
ņemot vērā ka pēc savas dziļākās būtības esmu ļoti sabiedrisks cilvēks, lai gan sabiedrība kuru izvēlos ir kādu ilgāku laiku jau nemainīga. Bet tas nemaina faktu, ka ir cilvēka grupa, kuru iepazīstot dzīvē neko mainīt negribas.
Bet pirmo reiz pa ilgāku laiku sanāk tā,ka nu dzīvošu bez kāda radu gabala, vai labāka drauga aiz sienas. Kas nozīmē to ,ka nebūs vairs merry cristmas of 2006, kad ierodas wilkacis ar džina pudeli un sala veča cepurīti viegli sakot, ka mums būs Very Irish Christmas. Kuru rezultātā pēc viena džina no alus kausa jaucot proporcijā viens pret viens ar toniku. Kur tika jaukts viens 0.35 dzīns pret vienu šotu tonika. Mēs devāmies vēl ielās un bāros. Un no rīta bija kā sacīt jāsaka interesanti. Bet man liekas, ka tas bija tāds pirmais izteiktais dzērums ziemassvētkos, nez vai tas skaitās labi. Un, protams, fantastiskās atvadas no ANO vai NATO delegācijas, kas pie mums bija. Protams, jāmin, ka es neatceros, kura te īsti bija, bet katrā ziņā tas ir tiaki un vienīgi tāpēc, ka pēc diagnozes esmu finansists, un redzu šajā instancēs tikai milzīgu valsts naudas izniekošanu par dalībā. Īsāk sakot neko daudz no politikas nesaprotu. Bet toties atvadas bija fantastiskas pamostoties ar mistiskiem maximas ratiņiem, kuru atrašana, uznešana un tā tālāk joprojām ir liela mistērija. Toties atvadas no pašiem ratiņiem bija jautras. Ja nemaldos man pat mājās stāv šausminošas kvalitātes video, kuru nodrošināja mans telefons ar snake samērā sāpīgo nobraucienu viņos pa Zemitānu tiltu.
Vispār, kad kādreiz paskatās visas bildes un visu ko citu, kas nereti ir diemžēl dokumentēts. Man ir jāsaka, ka viss piedzīvotais ir baigi crazy un fucked up. Bet kā sacīt jāsaka - ideāli. Un tas laikam arī tas beigu iemesls kāpēc es nekad īsti negribētu kapitulēt no šīs valsts. Nauda un dzīves līmenis, protams, ir svarīga lieta, bet tomēr , kur vēl šai dzīvē un pasaulē es atradīšu tādus fantastiskus, dažādus un interesantus cilvēkus kā savi draugi! Man liekas, ka tas tiešām nav iespējams. Lai cik arī nebūtu daudz iemeslu no šejienes mesties projām draugi. Tas ir tas iemesls kāpēc man gribēsies šeit palikt.
Bet kaut kā aizgājās man viss prom no tēmas.
Doma bija, ka viss plūst un mainās. Dzīve ir neparedzama un tamlīdzīgas muļķības. Galu galā nepierasti šitā dzīvot.
Laikam jau sākas jauns dzīves posms, kur tā sacīt esmu grown up. Nē, ko es te mānu. Neesmu gan, bet kaut kas mainās. The storm is coming!