Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Beidzot manī radās atskārsme,kas man pietrūkst. Secināju,ka tiešām baigi pietrūkst tas cilvēks, ar kuru mosties no rīta. Kaut kā vispār tā diena sākas daudz savādāk, kad Tu mosities ar kādu kopā ar kuru Tu vēl vari apskauties, skūpstīties un mīlēties. Tas man liekas vienkārši fantastiski uzlādē ar emocijām un izjūtām, kas vispār nav salīdzinām ne ar ko. Un dievs ar visu tas ir tas,ko ļoti prasās.
Vienkārši tā otra cilvēka tuvība,kas ir vienkārši nesalīdzināma ar draudzību un neko citu. Kas patiesībā manā uztverē ir maksimālais cilvēciskais kontakts,ko mēs spējam kā cilvēki piedzīvot, jo mēs vēlamies būt ar cilvēku gan fiziski, gan arī mentāli.
Man liekas,ka mīlestība/attiecības ir vistuvākais kontakts, ko mēs ar cilvēku veidojam pēc pašainiciatīvas un izvēles. Kas manuprāt ceļ to ļoti lielos augstumos. Un secinu,ka tas ir tieši tas ,kas man šobrīd pietrūkst. Cilvēks ar kuru mosties. Kuram uzzvanīt ar kuru kaut kur aizdoties. īsāk sakot ar kuru ļauties dzīvei un iegribām, pamosties un sākt visu no gala!