Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

man liekas,ka esmu nonācis līdz punktam dzīvē,kur manas attiecības pirmo reiz dzīvē izvelk no manis laukā visu to sliktāko,kas manī ir.
Visu attiecību laiku es uzvedos ne tā kā vajadzētu. Sākot jau ar vienkāršu attieksmi un beidzot jau ar absolūti neadekvātu uzvedību attiecību beigu posmā.
Vienmēr esmu domājis par attiecībām kā par skaistu lietu, kas tieši darītu ar mani tieši pretējo. Izvilktu no manīm ārā visu to skaistāko, un liktu visam manī trīsēt tikai otra cilvēka dēļ. Tā vietā es kļuvu greizsirdīgs, prasīgs un egoists. Un pēc tam brīnos kāpēc man kaut kas nesanāk. Tas viss noved pie tā,ka tiešām no romantiska cilvēka kāds es kādreiz vēlējos būt paliku par pilnīgu kretīnu, kāds nedz vēlējos būt, nedz ceru,ka turpmāk būšu.
Nemaz nerunājot par to,ka pat attiecības izbeigt ar otru cilvēku zinot to,ka pats pie visa,kas ir slikts esmu vainīgs es pats, es nespēju cilvēcīgi izbeigt. Izrādīt vienkārši elementāru cieņu pret otra cilvēka laimi. Vienkārši priecāties par to,ka cilvēks ir patiesi laimīgs. Priecāties par to,ka cilvēks ir laimīgs,kas patiesībā ir tikai normāli.
Laikam beidzot esmu atradis savam sauklim par cilvēku nemainību testu pašam ar sevi, un varbūt tiešām nepamēģinātu mainīties. Pietiek būt pilnīgam kretīnam un kucei. Laiks tiešām veidot normāli cilvēcīgu attieksmi. aizmirst visu slikto paturēt sevī labāko, un cerēt,ka cilvēki to redz, un spēs saprast, ka es vairs nevēlos nevienās attiecības būt tas,kas par ko es pārvērtos. Laiks laikam būt godīgam pret sevi un saprast,kas ir kas. Un labot to,kas nav kā vajag!