Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Aloha interwebz,

Tātad esam pievarējuši trešdienu un sasnieguši tālo ceturdienu. Bet patiesībā mans dienas prieks ir video, kuru es noskatījos vakar vakarā pirms gulēt iešanas.

Kas gan bija pēc tam,kad es lieku reizi aizdevos mācīties spēlēt ģitāru, man liekas, ka svarīgākā lieta ko es tur iemācos ir tas,ka es neko nesaprotu. Kurš varēja radīt kaut kādu konceptuālu pagali, ar 6 metāla stieplēm un pāris vadiem. Un to visu padarīšanu sačakarēt līdz tādam līmenim, kad saproti, ka tavas smadzenes ne vien nav spējīgas darboties (nepārportiet mani es aizvien sevi uzskatu par gudrāko cilvēku uz pasaules. Un ja jau par to ir runa tad arī skaistāko. Esmu skaisti omulīgs, un garīgi bagāts. Labi atkal kaut kā nost no tēmas), bet tās nolādētās smadzenes nespēj koordinēt divu roku paralēlu darbību un apzināt pirkstu esamību to galā.

Bet jā tā filmiņa, ko es redzēju ir šausmīgi skaista vismaz mani aizskāra ar to, ko es mīlēju, dievināju, un dievināšu līdz mūža galam filmā A Love song for Bobby Long (tā nav mūzika, kura tur ir vienkārši dievīga. Un tā nav Skārleta Johansone. Starp citu kāpēc viņa visiem patīk es tiešām nesaprotu), bet tā bija tā atziņa par to, ka mēs dzīves gaitām ejot uz priekšu vienmēr palaižam garām mazos cilvēkus. Kas mums apkārt ir ikdienā. Visi mazie, nemanāmie neko nesasniegušie cilvēki. Kurus mums patīk pastumt kā sekundāru šķiru zem mūsu izaugsmes pilnām personībām. Un nereti viņi ir gan dvēseliski bagātākie, un intelektuāli interesantākie.

Mums man liekas,ka Latvijā tādas filmas uztaisa tādas, ka viņā ir tik daudz traģēdijas,ka tavs prāts to izslēdz un ignorē, un savas labklājības turpināšanai tevi nemaz neintresē, ka tādas lietas vispār eksistē.

Labi video klunkt šeti, mani kaut kā pavilka.