es jau tagad jūtu rītdienas nogurumu un šodienas, protams, arī.
man ir visādas metaforas tam, kā man iet ar mani pēdējo mēnešu laikā. viena no: ja man ir labs noskaņojums, es domāju par sevi kā personu, kas tūlīt visu sabojās. kā riebīgu skolotāju, tanti, aukli. Piemēram, "visu labi izdarīsim, bet atnāks Viņa un sadusmosies", "šovakar varētu laicīgi iet gulēt, bet tad Viņa teiks, ka neko nedaram" utml.
Tad nu kā normāls cilvēks lieku cerības uz nākamo gadu. |
mana metafora savukārt ir tāda: es esmu svaigais siers, vai kas tamlīdzīgs, kas drusku palicis bundžiņas apakšā. un nevar saprast, vai ar to izvilks līdz gada beigām, jo izskatās tā 50/50.