|
man nenoviena rajona nav tik ļoti bail kā no centrālas stacijas. pēc šī vakara šīs bailes nekur nepazudīs. gaidīju pēdējo 22., lai tiktu mājās, kad ar mani atnāca aprunāties puisis, kuram nebija deguna. viņš tieši pirms mirkļa bija norāvis no sejas apsēju un nolēma man palūgt naudu. redzēju kaulus, muskuļus, nu, visu, kas tur vispār ir iekšā. centos būt mierīga un laipna, kādu brīdi izdevās, bet tad šis pats puisis sāka kauties ar kungu, kurš runāšanas vietā izdvesa rējieniem līdzīgas skaņas. sāku ļoti drebēt un tā arī gaidīju pēdējās piecas minūtes. joprojām nelabi. |