|
Tātad, piektdien mums bija pēdējais lielais eksāmens. Nu, tāds, kuram jāzubrī daudz biļešu un vispār jāsaprot visa gadsimta konteksts. Protams, gandrīz vispār nemācījos, bet ar vērtējumu esmu apmierināta (lūk, tie būtu četri gadi akadēmijā īsumā). Pēc eksāmena mums jau sen bija ieplānots brauciens uz Daugavpils teātri kopā ar pasniedzēju. Beigās vienas kursa biedrenes vietā bija  temperature. Pirms pasniedzējs mums atbrauca pakaļ, iedzērām Molā. Protams, ņemot vērā, ka visi nebijām gulējuši divas nedēļas un četrus gadus, iedzeršana kļuva par piedzeršanos. Viss bija ļoti smieklīgi. Apspriedām mācības, pasniedzējus un to, ko vajadzētu vai nevajadzētu darīt. Mašīnā iekāpām tādā noskaņojumā kā ofisa dāmām pēc kooperatīva pasākuma - gatavi runāt un būt asprātīgi. Netīšām nonācām uz Lietuvas robežas (pasniedzējs teica "es tā negribēju"), bet pēc trīs stundām muldēšanas (un apstāšanās Vallē) bijām Daugavpilī, ievācāmies savā airbnb dzīvoklī (kas konkrēti atradās veikala telpās, jo tur bija skatlogi un tādas durvis kā veikaliem) un gājām uz teātri. Cilvēki tur ir tik jauki, ka tas tiešām varētu būt pārliecinošs iemesls, lai pārvāktos uz Daugavpili. Pēc tam, kad bijām pārliecinājuši R.,ka viņš nedrīkst iet uz katra balkona, kuram ir ciet durvis, varējām sākt skatīties izrādi. Un tas bija tas, ko es sauc par "full Daugavpils experience" vai "the gift that keeps on giving". Te var aplūkot, kas ir tas, ko skatījāmies, bet, lai gan reklāma jau šķiet pietiekami krāšņa, tas nav ne tuvu tam, ko tu piedzīvo, atrodoties zālē. Kādā brīdī L. man pieliecās klāt, lai teiktu "Tā ir mana robeža". Bet nejau nepatīkamā robeža, drīzāk tāda robeža, kur tu vairs nesaproti, kas notiek un kāpēc tas notiek. Es nespēju šo izrādi vērtēt kā labu vai sliktu. Tā tiešām vienkārši ir pieredze. Ieskatam - tur bija sienas paklājs, sporta tērpi, fliteru un gliteru kleitas (♥), drausmīga mūzika, Seven nation army akardiona pavadījumā, modernās dejas, aerobika, kabuki teātris,pantomīma grims, vīrietis, kurš karājās virvēs (BDSM), rituāla seksa aina pirtī, hare krishna, baskovs, slepkavība vannā, meitene, kas karājas starp desas lunķiem, izvirtīga gaļas ēšana un vēl daudz detaļu, kuras es vairs nespēju atcerēties. Īsumā - iesaku! Pēc izrādes, uzlādēti no tā, ko redzējām, gājām ēst uz vietējo iestādi, kuru sauc Subburger. Tieši uz turieni mums bija jāiet, lai ēstu burgeru ar čipsiem. Es sākumā ļoti negribēju baudīt tieši šo ēdienu, bet nolēmu, ka vairāk tādu iespēju man dzīvē nebūs, un pamēģināju. Garšoja kā parasts burgers, bet tur iekšā vienkārši bija slapji čipsi. Te pāris attēli no restorāna.  Mans īpaši mīļais restorāna lozungs. Ēd līdz mirsti!
un "dubulta kotlete", kas sagādāja neadekvāti daudz smieklu.
Gribējām aiziet palūkot Artilērijas pagrabus, bet tie bija ciet, tāpēc gājām dzert šņabi un klausīties krievu mūziku uz savu veikalu/dzīvokli. Augšējie kaimiņi droši vien domāja "atbraukuši kārtējie lohi no Rīgas". Nu, tagad mums ar pasniedzēju ir īpaši tuvas attiecības un D. ir iepazinusi cilvēkus, ar kuriem es pavadu diezgan daudz laika. Ap diviem, kad bijām izdzēruši pudeli, gājām uz Artilērijas pagrabiem pēc vēl, izdzērām pa šotiņam, dabujām līdzi ņemamas glāzes un turpinājām līdz pieciem (ar dejām un bļaustīšanos uz ielas). Kad klausījāmies A-Eiropu, solīju L. uz izlaidumu dāvināt baltas rozes (lasīt Artūra akcentā) un gleznu ar Maļeviča slaveno čornij bumer. Desmit minūtes pirms AP slēgšanas skrējām dzert vēl. Pirms iemigšanas gudri apspriedām Latvijas teātru aktieru pamatsastāvus. Neuztraucieties, Latvijas dramaturģijas nākotne ir drošās rokās. Daugavpils ir prieks un mīlestība, draugi. Atpakaļceļā gribēju pagulēt, bet L. gribēja runāt, tāpēc es vakarā Dailē, skatoties Haroldu un Modu, visu laiku klanījos. Šodien, protams, esmu drusciņ slima, jo mana imunitāte mani noteikti ienīst. |
