Tā sanāca, ka izlasīju Nepanesamā esības viegluma nodaļu par suņa nāvi šorīt trolejbusā. Raudāju un visu laiku pārbaudīju, cik daudz vēl. Izkāpu no trolejbusa, bet Karēņins vēl nebija nomirusi. Man būs pie tā jāatgriežas.
Šādas nodaļas bija vieglāk pārdzīvot, kad nebija tik viegli idenficēties ar tiem cilvēkiem, kas paliek bez suņa. Un vakar man tieši jautāja, ko es Spānijā darīšu bez saviem mājdzīvniekiem. Ilgošos un dzeršu, protams.