"Esmu Latvijas literatūras Parisa Hiltone," šodien paziņoju Andrejam pēc tam, kad biju pie friziera atkal tikusi pie rozā matiem, nopirkusi biļetes uz Teilores konci Polijā un ļoti gaidu Bārbijas seansu nākamnedēļ (rīt, protams, taisīšu Bārbijai pieskaņotus nadziņus).
Un dīvainā kārtā tikai šodien sapratu, ka mana tieksme pēc visa rozā, meitenīgā, sievišķīgā un puķainā ir vēl viens veids, kā dziedināt savu iekšējo bērnu. Kad biju vecumā, kurā meitenes tipiski sliecas uz lellēm un rozā drēbēm, neko no tā nevarējām atļauties (un toreiz tas arī iespējams nebija tik aktuāli), bet pusaudžu vecumā un arī vēlāk gāju cauri vides uzspiestam "edgy" periodam, kur visas "cacu" lietas bija apsmejamas un nicināmas. Tagad, kad esmu izgājusi cauri visiem posmiem un varu atļauties izkopt savu tēlu, varu arī pažēlot mazo Annu ar procedūrām un drēbēm, bez pārmetumiem klausīties popsu un būt Parisa Hiltone bez ģimenes bagātībām. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
