uztveres variācijas - 23. Jūlijs 2009

triju kompānija līgani slīdējām norges rietumu gala virzienā. nosacītais galamērķis - miests suldāle (suldal) - vietējas nozīmes lašu makšķernieku tūrisma centrs, caur kuru tek tāda paša nosaukuma upe. diena sākās ar draņķīgu laiku un 360 grādu skats debesīs neko labāku arī nesolīja. pieveicami vismaz 370km, ko optimistiski cerējām pieveikt 5 stundās. jau pēc 100km no mītnes pilsētas ceļš (E134) strauji vērpās debesīs - acīm atklājot vēl/jau pa brīdim sniegotas kalnu virsotnes. tā kā ja neskaita dienvidrietumvāciju citus kalnus tuvumā skatījis nebiju, tad man kā nestūrētājam brauciens likās īpaši baudāms. ceļa tiecība un vērpums debesīs, protams, ievērojami samazināja braukšanas ātrumu (kaut arī stūrētājs bija visai straujas dabas). kalnos ik pa brīdim pazib lielāki un pavisam nelieli ezeriņi ar dzidru ūdeni, vietām izveidojušies paprāvi ūdenskritumi. brīžam upes pārvēršas par varenu klinšu ieskautiem nenosakāma dziļuma ezeriem. kā jau tiku minējis aizrauta elpa mijas ar aizkritušām ausīm. jāsaka pa ceļu visā garumā visnotaļ dzīva satiksme - norvēģija ir atvaļinājumā. pēc numuriem spriežot lielākoties šajā reģionā ir iekšējais tūrisms - nedaudz redz arī iebraucējus no nīderlandes un dānijas. gar ceļu nomaļus un puduriem norvēģu vasaras mājas - pārsvarā pavisam pieticīgas mājiņas ar zāļu apaudzētiem jumtiem, cik var spriest daudzas tiek izmantotas bez elektrības. suldāle tiešām izrādās pavisam mazs miests, kam izskrienam cauri un nokļūstam sannsfjorda krastā novietotā ostas miestā sanne (sand). šeit pirms lašupes ietekas fjordā izveidota aizsprostu sistēma, kas lepni nodēvēta par - laksestudioet - kur caur logiem var vērot, kaskādēs iesprostotas zivis, kas, šķiet, ar tik pat lielu interesi vāro cilvēkus pie logiem. biļešu tirgotājs (cena 30nok ~2,4lvl) gan apgalvoja, ka lašus katru nakti izlaižot no kaskādes un ka nākamā dienā būs jau pavisam citi laši vērojami. lejā pie logiem novietots pavisam ērts dīvāniņš, kas ļauj pavisam ērti vērot 6-8 kg smago lašu lēnīgo kustēšanos gar logiem. tas ļauj pafantazēt par vecumdienu pavadīšanas iespēju, sēžot ar vīna glāzi pie šāda loga un runājot ar lašiem, dodot tiem vārdus un iesaukas. īpaši neuzkavējamies minētajos miestos, jo laši aiz loga ļoti spēcīgi urda mērķi atrast nomaļu vietu pie upes, kur neuzkrītoši pamētāt spiningu. tā nu visai krietnu laiku braukājam pa šoseju gar upi. lietus arvien pieņemas spēkā, šofera oma jūtami bojājas. drusku mulsina, ka nav latvijā tik pierasto "meža" ceļu, pa kuriem tik interesanti meklēt nomaļas piekļuves vietas dažādām ūdenstilpnēm. arī pēc sarunas ar vietējiem noskaidrojas, ka visi pieejamie upes krasti ir privāti tādēļ par nakšņošanas/nometnes/ugunskura vietu jāvienojas individuāli ar zemes īpašniekiem. šķiet ka jēdziens tauvas josla, kas latvijā vienkāršiem ļautiņiem ļauj tuvoties ūdenstilpnēm šeit ir svešs - zemei ir saimnieks, kas arī atbild par labiekārtošanu un kārtību, arī cenu. ilgstošos meklējumus pārtrauc šofera pacietības mēra plīsums - stūre tiek ierauta vienā no retajiem mazceliņiem upes virzienā - nokļūstam pie nojumes un aizslēgtas būdas. ar grūtībām un egļu zariem tiek iekurināta vārga uguns - kas ir pietiekama, lai tiktu pie tējas un konservu&makaronu stūķa. viss ir ellīgi slapjš, bet siltais ēdiens kuņģi ļauj skatīties ar cerīgu skatu. būda ir aizslēgta, telti uzbūvējam nojumē. spiningošanu atlieku uz nākamo rītu un dodos gulēt. iemiegu, izbaudot lietus un nojumes jumta saspēles rosinātos pavisam haotiskos domu deju ritmus. sliktais laiks turpinās arī no rīta - tādēļ laikam pat ja esam pamanīti - zemes saimnieks nav sadūšojies pa slapjumu doties no mums iekasēt kādu samaksu par izmantoto ugunskura vietu un nojumi. mēs arī viņu nemeklējam. no rīta drusku paspiningojam. kolēģis tiek pie pavisam smukas foreles. secinām, ka droši vien laši caur aizsprostu sistēmu vēl nav tikuši līdz mums. ņemot vērā sarežģīto atpakaļceļu un to ka naktī jādodas uz darbu pošamies atceļam. piestājam vēl pāris kalnu ezeriņos - cerībā ātri iepazīties ar mītisku radījumu - ezera forele, bet laikam šie radījumiem netīk sasteigta iepazīšanās. lai tā būtu laika vēl atliku likām. vienmēr. p.s. bildēt gandrīz neuzdrošinājos. negribējās zaimot to varenību. pavisam attālam iespaidam dažas var redzēt te

Mūzika: jau kādu brīdi kā neskan

šonedēļ līņā tā pelēcīgi un visnotaļ miegaini - skatos filmas. šķiet, ka tik daudz pilnmetrāžas filmu kā pēdējā mēneša laikā neesmu noskatījies pēdējos divos gados kopā ņemot. pamīšus skatos visu vērtu un bezvērtes laikšķiežus. zib bildes un domas.

starp japāņu kaušļu filmu ("bezbailīgais") un holivudas new age stila savērpumu ("fountain") iegadījās arī 1981.gada Latvijas televīzijas iestudējums pēc e.hemingveja motīviem - pāri upei koku paēnā. ar h.liepiņu pulkveža kenvela lomā. sadomājos vai mūsdienās arī varētu uz ekrāna izstāstīt tik lēnu stāstu (pats par sevi šīs laikam varētu būt viens no lēnākajiem Hemingveja darbiem). cieņpilna, nesteidzīga attieksme pret nāvi. pašreiz pieprasa ar notikumiem pieblīvētākus stāstus. divas stundas monologu, atmiņu un smeldzīgu dialogu ar pēdējo mīlestību - lēns un ar līdzcietību. jāsaka, ka h.liepiņš ar latvisko teatrālo tēlošanas manieri lieliski iederas visu dzīves vēju appūsta skarba un mirstoša pulkveža lomā - ticami monumentāli =)

vakar atkalredzējos ar 1967.gada filmu "elpojiet dziļi" - vienā vārdā skaisti - kārtējo reizi jāatzīst, ka i.kalniņa dziesmas šajā interpretācijā un kontekstā skan vistiešāk (skanējums man jau no aizlaikiem atgādina the doors skanējumu). tāda nojausmu un zemtekstu kontrkultūra. diemžēl ar visu nebeidzamo kolekciju pārceļošanu pa datnešiem esmu pazaudējis pilno filmas muzikālo noformējumu. kādam nav aizķēries?

cik viens mēs par otru zinām?
cik viens mēs par otru zinām?
maz, pavisam maz.
it kā kopīgus svētkus svinam,
it kā kopīgas darbdienas,

un tomēr- cik maz mēs zinām.
tiekamies kaut kur krustcelēs,
katrs savu kamolu tinam.
bet gudri, cik gudri mēs-

katrs savu olekti liekam
otra dzīvei kā drēbei klāt.
un tad dusmīgi tiekam,
ka nav vis tā, bet ir citādāk,

un izliekamies, ka pazīstam, zinām...
bet zinām tik maz, tik maz-
it kā kopīgus svētkus svinam,
it kā kopīgas darbdienas... /m.čaklais/

Mūzika: WAR - low rider

šodien saņēmu ļoti gaidītu un pavisam jauku īstu vēstuli no mis_sarajevo. biju aizmirsis cik svinīgs ir īsts epistulārs darbs - kafija, atvēršana, lasīšana, pārlasīšana. - visam noteikta secība un iekšēja nozīme. rituāls. jāpiekrīt, ka tiešām ir jocīgi saņemt vēstuli norvēģija no drauga, kas pārcēlies dzīvot uz vāciju - globalizācija ielauzusies. bet mēs taču bijām tik maziņi. un vēl vēstule nāca tieši 22 dienas, kamēr mani šeit atrada. kur tā klīda, kur meklēja? bet jāsaka, ka viena lēnīga vēstule var būt duča elektronisko vērta - it sevišķi to "sveiki! kā iet? ko daries? nu nepazūdi!". šīs dažas papīra lapas liecina, ka cilvēks noteiktu laiku ir pavadījis lai formulētu domas, kas varētu būt mums vienojošas. lai paspētu visu nepaspēt neko kvalitatīvi - kļuvis par mūsdienu saraustītās komunikācijas pamatu.
apsolos būt čakls un veikt atbildes rituālu. kafija, papīrs, zīmulis/pildspalva, rakstīšana, svītrojumi, pārlasīšana, iekonvertēšana, marka, pastkaste un ceļā. jocīgi mēs ikdienā sazinamies daudz straujāk. vēstulē iekļautajai informācijai ir jāpakļaujās/jāpielāgojas saņemšanas ātrumam - vai es drīkstu rakstīt, ka tikko uzvārīju lielisku boršču, kurš jau būs visai nepārskatāma pagātne līdz šī ziņa nokļūs berlīnē =) (starp citu es tiešām uzvārīju lielisku boršču).

Mūzika: don patterson/booker ervin - s'bout time