uztveres variācijas - Komentāri

šonedēļ līņā tā pelēcīgi un visnotaļ miegaini - skatos filmas. šķiet, ka tik daudz pilnmetrāžas filmu kā pēdējā mēneša laikā neesmu noskatījies pēdējos divos gados kopā ņemot. pamīšus skatos visu vērtu un bezvērtes laikšķiežus. zib bildes un domas.

starp japāņu kaušļu filmu ("bezbailīgais") un holivudas new age stila savērpumu ("fountain") iegadījās arī 1981.gada Latvijas televīzijas iestudējums pēc e.hemingveja motīviem - pāri upei koku paēnā. ar h.liepiņu pulkveža kenvela lomā. sadomājos vai mūsdienās arī varētu uz ekrāna izstāstīt tik lēnu stāstu (pats par sevi šīs laikam varētu būt viens no lēnākajiem Hemingveja darbiem). cieņpilna, nesteidzīga attieksme pret nāvi. pašreiz pieprasa ar notikumiem pieblīvētākus stāstus. divas stundas monologu, atmiņu un smeldzīgu dialogu ar pēdējo mīlestību - lēns un ar līdzcietību. jāsaka, ka h.liepiņš ar latvisko teatrālo tēlošanas manieri lieliski iederas visu dzīves vēju appūsta skarba un mirstoša pulkveža lomā - ticami monumentāli =)

vakar atkalredzējos ar 1967.gada filmu "elpojiet dziļi" - vienā vārdā skaisti - kārtējo reizi jāatzīst, ka i.kalniņa dziesmas šajā interpretācijā un kontekstā skan vistiešāk (skanējums man jau no aizlaikiem atgādina the doors skanējumu). tāda nojausmu un zemtekstu kontrkultūra. diemžēl ar visu nebeidzamo kolekciju pārceļošanu pa datnešiem esmu pazaudējis pilno filmas muzikālo noformējumu. kādam nav aizķēries?

cik viens mēs par otru zinām?
cik viens mēs par otru zinām?
maz, pavisam maz.
it kā kopīgus svētkus svinam,
it kā kopīgas darbdienas,

un tomēr- cik maz mēs zinām.
tiekamies kaut kur krustcelēs,
katrs savu kamolu tinam.
bet gudri, cik gudri mēs-

katrs savu olekti liekam
otra dzīvei kā drēbei klāt.
un tad dusmīgi tiekam,
ka nav vis tā, bet ir citādāk,

un izliekamies, ka pazīstam, zinām...
bet zinām tik maz, tik maz-
it kā kopīgus svētkus svinam,
it kā kopīgas darbdienas... /m.čaklais/