Kad būs mans "happy end"? kā vēl vairāk var sadirst visu, kā es to jau esmu izdarījusi? īsie eiforijas mirkļi tā pat beidzas ar dziļu vientulību. es laikam nemāku būt mērenībā, man ir vai nu pati augša vai arī pats dziļākais izmisums. kā lai šādi dzīvo, kā? kur ir kāda instrukcija kā dzīvot? cik soļus uz priekšu ir iespējams paredzēt? kā lai saglabā vēlmes konstantas, bez jebkādiem paisumiem un bēgumiem? man nav nevienas atbildes.
|
|||
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
On July 23rd, 2013, 12:53 pm, spazio_zero commented: tur jau tā lieta, ka jāiet pa izvēlēto ceļu un nav nekādu apvedceļu, pat ne paralēlo ceļu. un lai kā arī gribētu, man nesanāk mainīt attieksmi, viss ir vai nu zajebis- mērķi, cerības uz izdošanos, prieks par gaidāmiem rezultātiem, vai arī pilnīgs pizģets, kad viss ir dirsā, lai gan nekas nav mainījies. a vot vienkārši iet savu ceļu, vēsā mierā, mērķtiecīgi- nemāku! |