Un saulīte pārliecās pār istabas logu un pacēla mākoņa sagšas maliņu, zem tā viss bija tik tumšs un pelēks. Nu ko, vajadzētu tā kā pastaigāties. Saule paņēma savu puķu groziņu, atpina pīnēs savītos matus un devās laukā... Viņas kājas līdz potītēm iegrima mākoņa sagšā. Nu jā, bija jāsāk ar grābšanas darbiem... cik tad tālu tiksi, ejot pa mākoņpiegulētu taciņu... un tā no vienas maliņas... no vienas maliņas... līdz saulīte visu pasuli ieraudzīja plašo... mati izrisa, puķes izbira, bet lai!!!

Baltā ovālā māja bija TAM labi kalpojusi, bet tagad kaut kā kļuvusi par šauru.

Visās malās spieda. Sākotnēji bija licies, ka vietas ir tik daudz, ka lai nokļūtu no viena gala uz otru bija pamatīgi jānopūlās... Kaut kas bija mainījies. TAS varēja nogulēt tik uz vieniem sāniem... bija grūti elpot, likās, ka jātiek ārā... Bet vai arā, kas bija??? Nē, TAM bija bail. Ko tad iesāks, ja sagraujot savu pasauli tur ārā nekā nebūs... tas bija domu diskomforts... no vienas puses spieda visas maliņas, bet no otras puses - bija bail ko mainīt. Ideja par pārmaiņām bija dzimusi un tagad, tā TO arvien biežāk sameklēja... TAS pretojās, jo nespēja noticēt citas pasaules esamībai. Un tomēr, reiz vienā brīdī, TAM atnāca apjausma, ka pastāv kas cits vēl bez šīs spiedošās mājas... TAS atcerējās kā iz miglās, iz tālienes, ka eksistē, kas vairāk... TAS taču tur reiz bija bijis... TAS piebikstīja pie mājiņas sienas, taču reakcijas nebija. TAS nodomāja, ka kļūdījies, ka tās ir iedomas, šeit pat ir labi, nu jā, spiež, bet tomēr - mājas!!! Tomēr kāda atziņa čukstēja - drošāk, Tu taču zini, ka aiz šīs sienas ir vēl kas.
Un TAS apkopoja visus spēkus un grūda... ak, Dievs, siena nokrakšķēja un sagruva!!!
Spoža gaisma ielija viņa mājiņā, TAS aizcirta plakstus. Lēnām taustīdamies līda ārā... Kas par plašumu!!! TAS lēni izstaipījās, jā, tā bija bauda. Kas tad tas - TAS bija mainījies un cik ļoti!!! Tam bija spārni!!!

Tuk - tuk... Tuk - tuk... Tuk - tuk...
Mana sirds sitās neprātīgi, Es biju skrējusi visu to gabalu. Un kāpēc? Tikai tāpēc, ka viņš bija nepareizi uz mani paskatījie? Tikai tāpēc, ka viņš bija nepareizi bildis vārdu? Tikai tāpēc, ka viņa smaids bij nepareizs!?
Un tagad Es te stāvēju zem ābeles basām kājām viss caur slapja, jo arī lietus bija sācis līt nepareizā laikā!!!
Un kā gan būtu pareizi? Varbūt vajadzēja to pateikt priekšā, bet ko Es būtu teikusi? O jā, Es būtu teikusi:"Pareizi vajag smaidīt, lai lūpas paveras, lai vaigos iezogas bedrītes, lai acis iemirdzas" Bet tā jau būtu tikai mana pareizība...
Man bija dzimusi sajūta, ka viss ir sajucis, ka pareizais bija kļuvis nepareizs, bet nepareizais - pareizs... un kur tam visam bija robeža?
Es apsēdos uz zemes un lūkojos peļķē. Tajā krita viena lāse pēc otras... un lāses tā vienkārši saplūda ar peļķi... Un nebija ne pareizi ne nepareizi. Bet varbūt vajadzētu kliegt:"Nē, ne tā, vajag iekrist, lai Es dzirdu!!!" Tomēr lāses vienkārši iekrita, saviļnoja ūdens virsmu un pazuda... Lāses pieņēma visu tādu, kāds nu tas bija... viņa nekur neskrēja, viņas sirds tā nesitās... viņa vienkārši saplūda...

Pulkstenis vel bija tikai septiņi no rīta, kad līdz manim atlidoja pazīstama melodija. Tā gan tika izpildīta pilnīgākajā nebalsī, kas lika manai sejai sašķobīties. Un tomēr, kaut kas mani aizķēra. "Tur aiz mākoņiem ir saule...", balss kērca...

Vai tiešām??? Vai tiešām aiz mākoņiem ir saule??? Šī doma pārrāva manu kluso mieru. Biju jau apradusi ar pelēkiem ziemas rītiem, pati tā kā pelēka iekrāsojusies... un te pēkšņi - apziņa, ka saule taču ir... tikai aiz mākoņiem. Un man tā gribējās ieraudzīt sauli, ka nolēmu pacelties virs mākoņiem. Sazvanīju lidostu... un re, sēžu lidmašīnā. Kur tā ved? Vai tas ir būtiski? Es vienkārši sēžu un ilgojos. Ilgojos kā sniegpulkstenīte pēc pirmajiem saules stariem.

 Jāmm... Es jau jūtu tirpiņas! Lūkojos pa lidmašīnas apaļo aci un nepacietīgi skaitu pie sevis: "Tur aiz mākoņiem ir saule, tur aiz mākoņiem ir saule, tur............ ". manas domas apraujas. Jā ir saule, tik spoža un skaista, man apžilbst acis. Aiz neaprakstrāmām sajūtām man lēni rit pār vaigu asara. Es aiz prieka sabučoju blakus sēdošo, varētu pat teikt snaudošo, kaimiņu... o jā, acis viņai lielas... nu nesaprot taču... bet man vienalga, jo manas krāsas ir atgriezušās līdz ar pirmajiem saules stariem!!!

...cilvēka dvēsele... tik maiga un trausla, kā varētu šķist, bet ja tā padomā, vai maz ir tik trausla... diezi vai! viss, ko tai nācies izdzīvot savos daudzajos iemiesojumos... viss tas, ko mēs saucam par dvēseles pārdzīvojumiem... cik gan dziļi katrs šāds pārdzīvojums satricina dvēseles dziļumus... bet dvēselei jātiek tam pāri, pašai jāatrod ceļš... un atpakaļ ceļa jau nav... ja netiek pāri, tad iestrēgst kaut kādā apburtajā lokā, kas visu laiku virzās pa apli... tātad ceļš ir tikai viens - uz augšu... un ar katru šādu reizi dvēsele klūst spēcīgāka, gudrāka, pašpietiekamāka un mīlošāka...

es mīlu tevi!

Taisni jābrīnās, kā mēs tik mierīgi esam nodzīvojuši šīs divas dienas...:)

Visiem, kas vēlas, mīļi samīļojieni...:)

Taurenīt! Paveries uz mani! - viņa sauca. Taurenis palūkojās... nu pirmo reizi mūžā viņš redzēja tik svešādu būtni. Viņš nevarēja saprast, vai viņa ir skaista, vai tomēr neglīta. Viņš nevarēja saprast - vai viņa ir zieds, vai tomēr kāpurs. Un ja viņa bija zieds, tad kāpēc kustējās??? Bet ja kāpurs, tad kāpēc uz kāta??

Lidojums tā arī naaizsākās...:( Exxx nu nemāku saskandināt ar spoguli...:D

Brrrrīt!!

Vai Tev ir alvas zaldātiņi???

... sežu dzeru balzāmiņu... interesanti zināt, pēc cik ilga laika sākas lidojums...

Axxx... tik sen jau bija aizmirsies, kā tas ir brist pa slapju sniegu. Kaut kas līdzīgs, kā ar apaviem ierausties vanna... nu bet vannā tak var palaist siltu ūdeni. Hmmm, tad rodas jautājums, kā ir tīkamāk brist pa aukstu slapju sniegu, vai stāvēt siltā vannā!? Bet varbūt labāk - vispirms pa sniegu un tad vannā - dubulta bauda..:))

Labrīt!

Divas Zīmīgas nedēļas ir pagājušas. Nez, vai esmu ieskaiti izturējusi? Pašai jau šķiet, ka tā pašvaki, varbūt esmu pārāk kritiska. Un tomēr sajūta ir laba. Galu galā - esmu taču dzīva... Un kā gribās dziedāt!!! Tu teiksi, tad dziedi! Hi... bet Es jau to daru...

Kas to lai zina, cuk smilšu graudiņi saiet vienā plaukstā? Laikam jau viss atkarīgs no plaukstas. Un tomēr - tad cik???

( *** )

Reiz Es sapņoju par spārniem, kā varētu tos atvērt, savēcināt un lidot...

Bet nu Es zinu, kāda ir sajūta, kad ir spārni!!!

:)

Visiem mīļas bučiņas, nu protams tiem, kas tās vēlās, un protams tur, kur tās vēlās...:)

Kaut acis jau ir atvērušās gana plati, lai saskatītu, kas notiek visapkārt, mana apziņa vēl snauž un tīksminās par brīnišķīgo nakts sapni...

Uhhh... Gatavošanās nometnei ir viena trakota padarīšana... Nez no kura gala lai sāk??? Laikam jau ar peldkostīmu!!!

( viļņi )

Cik gan daudz pēdiņa var izstāstīt par tās īpašnieku???

Gliemezis izgāja no savas mājas, izstaipījās un devās rīta skrējienā līdz jūrai, nu muti noskalot! Nez, nez vai zobi tam bij???