black_data:
No lietām, kas vēl mani kaitina, ir nekritiska aizraušanās ar stoicisma idejām, bet tas svarīgais vārds ir "nekritiska". Jo doma par to, ka nevajag satraukties par lietām, kuras tu nevari kontrolēt, nav galīgi aplama. Pēc pirmo emociju uzplaiksnījuma, varbūt ir vērts nolikt malā telefonu, un pievērsties kādam dzīves praktiskam aspektam. Tā kaitinošā lieta par šo metodi ir tā, ka gandrīz vienmēr šis pašpalīdzības ieteikums ar šo arī beidzas, un ignorē faktu, ka ar pašreizējām emocijām būs jādīlo vēlāk. Būs tikai jāatrod kāds konstruktīvs veids, vai tie būs cilvēki, kas spēs validēt tavas emocijas, vai citas lietas, ko tu pats praktiski vari veikt, kas var mazināt trauksmi. Bet ir diezgan tipiski mesties emociju virpulī, kas tikai vairo emocijas, vai arī visu nospiest lejā, cerībā, ka tas neuzpeldēs kaut kādā neprognozētā vai destruktīvā veidā.

Meanwhile jāaizbrauc uz CSDD pamēģināt iziet tehnisko apskati.

black_data:
Pirms apmēram astoņiem gadiem, sēžot vilciena stacijā kaut kur Šrilankā, es redzēju avīzi, kuru izlasīt man nebija iespējas, bet Donalda Trampa bilde avīzes pirmajā lapā bija gana pašizskaidrojoša. Man ir attīstījusies diezgan liela nepatika pret cilvēkiem, kas "jau zināja, ka tā būs", un tomēr es nebiju šokēts par šādu notikumu pavērsienu. Mani arī ļoti kaitināja pašsaprotamā Klintones uzvara tajās vēlēšanās, argumentējot to ar faktu, ka Tramps ir kaut kāds joks. Es gan biju pārliecināts, ka ASV dēļ tā vien, ka Tramps kļūs par prezidentu, nesabruks. Nesabruka arī, lai gan jāatzīst, ka šajos četros gados notika vairākas lietas, kuras es nebūtu iedomājies notiekam. Uz globālās pandēmijas fona daudzas lietas šai pus okeānam gan zaudēja līdzpārdzīvojuma momentu.

Šobrīd ir zināms PTSD moments, ņemot vērā kaut vai kandidātu dzimumus, un faktu, ka Tramps nav izmests politiskajā miskastē, ar visu to kas viņš ir. Mieru nevairo arī fakts, cik lielā pasaules daļā šobrīd notiek karadarbība. Ja gadījumā uzvarēs Tramps, vispirms es sabēdāšos par ukraiņiem. Ņemot vērā kolektīvo bezdarbību 2014. gadā, tas būtu milzīgs zaudējums visām pasaules demokrātijām, ja Ukraina zaudēs kaut centimetru savas teritorijas. Lai gan kara trešās gadadienas tuvošanās manī rada ilgas pēc miera, kurā ukraiņi beidz mirt, es arī apzinos to, cik ļoti tas nav mans karš, kamēr vien es eju uz filmām, apmeklēju treniņus, eju ar suni pastaigās, tāpēc es neko nevarēšu pārmest nevienam ukrainim, kas nevēlēsies pārtraukt karu, kamēr vien uz viņu zemes atrodas kaut viens krievu karavīrs. Otrām kārtām es sabēdāšos par palestīniešiem, kuri faktiski piedzīvos ebreju likteni pirms cik tur tūkstošiem gadu. Es nedomāju, ka manī ir kaut kāds iedzimts rasisms vai kas tāds, bet šis konflikts jau rit tik ilgi, visi fakti par Izraēlas rīcību bija zināmi tik sen, ka tur ir notikusi zināma notrulināšanās un samierināšanās. Par labajiem amerikāņiem es sabēdāšos tikai pēc tam, un es vēl padomāšu, vai bažas pašam par savu ādu mani nenomāc drusku vairāk kā kaut kādu liberālo vērtību izdzīvošana ASV. Ir zināmas robežas tam, cik ļoti ir iespējams just līdzi nevainīgiem Krievijas vai Izraēlas iedzīvotājiem, un ASV ar Trampu var arī pievienoties šim sarakstam. Līdzjūtības var izrādīties tik maz, ka es varētu pat sākt izspēlēt galvā scenārijus, kur uz no iedomības, pārākuma un stulbuma pārblīdušai Trampa ASV ziemeļkorejieši prāta aptumsumā izšauj kādu ballistisko raķeti. Vai notiek kaut kas traģisks, vai nē, tas pat īsti nav svarīgi. Svarīgs ir pats akts, un kopējais pasaules stāvoklis, kur principā šāds scenārijs ir iespējams. Mēs drošvien kļūtu vienkārši par frontes līniju globālajā arēnā, bet nav jau tā, ka sabiedroto acīs mēs esam kaut kas vairāk, vai mums būtu jebkāda iespēja ietekmēt notikumu gaitu. Manuprāt jau tagad daudzi vietējie politiķi pārvērtē mūsu pašu nozīmi lielāku spēlētāju acīs, katru reizi kad viņiem šķiet, ka ir nepieciešams pieklusināt kaut kādas neērtas vietējās balsis, un ka tādā veidā uzlabosies tas, ka ar mums kāds rēķinās. Nerēķināsies. Pasaulē šobrīd valda bēbji, kas to vien dara, kā pārbauda robežas, cik daudz sūda viņi var izdarīt, un viņiem par to nekā nav. Un saraksts ir diezgan garš, un pieaugušie globālajā istabā bieži vien ir aizņemti ar savām ģimenes problēmām.

black_data:
Kad man pajautāja, kāpēc es skatos Džeika Pola rīlu, es atbildēju, ka tagad tādu būs daudz, jo viņam ar Taisonu tūlīt būs cīņa, uz ko atskanēja komentārs: "Tie nu gan ir divi vārdi, kurus negribētos vairs dzirdēt."

Es, protams, saprotu, ka manā draugu un paziņu lokā nevienu neinteresē šī cīņa, vai pat bokss in general, un principā es varētu ignorēt šo pasākumu, un ļaut cilvēkiem izklaidēties kā viņi grib, bet mani soctīklu algoritmi neatšķir mediju sensāciju no sporta, un tāpēc man tā klaunāde visu laiku ir deguna priekšā, un visu laiku atgādina par drausmīgo stāvokli, kādā šobrīd atrodas pasaule.

Speciāla atkāpe par actual sportu - te nesen bija augsta ranga cīņa, kurā cīnījās divi "krievu" (drusku nācās padomāt, vai korekti ir likt pēdiņas) bokseri, un uzvaru guva Beterbievs. Uzvārds tīri etniskai profilēšanai. Nu lūk, jauno unified čempinonu ringā ne saukts ne aicināts kāpa apsveikt Kadirovs. Lai cik ļoti es cienītu pašu sporta veidu, tā visa profesionālā boksa virtuve lielā mērā nav ne kripatu labāka par Džeika Pola pimpja staipīšanas pasākumiem.

Tātad, par Polu un Taisonu. Es nezinu Taisona motivāciju šo darīt, bet viņa izturēšanās mani gandrīz nekaitina. Brīžiem šķiet, ka viņš apzināti nepavelkas uz šovu, un ir nolēmis influencerim parādīt viņa vietu šī sporta veida hierarhijā. Es, protams, ceru, ka Pols dabūs pa seju, un varbūt pat notiks kaut kas tāds, kas viņam liks pārtraukt šo sporta veida kropļošanas pasākumu. Ja viņam gribās šovu, lai iet draudzēties ar Hulk Hogan. Es pat varu saprast domu, ka ir ļoti kruta, ja tev ir iespēja iekāpt ringā ar savu bērnības elku, bet tā visa izlikšanās, ka tā ir īsta lietas, ir tieši tas, kas mani kaitina. Bet visvairāk mani kaitina tieši tas, ka Pols visu šo performanci visdrīzāk veic tieši tādēļ, ka tā ir viņa "maizes lieta" (tur gan sanāk arī sviestiņam), un publikai tas ir vajadzīgs. Kāds sens romietis man varētu kaut ko ironiski aizrādīt, bet man patīk domāt un cerēt, ka ja mēs caurmērā esam tikuši galā ar attieksmēm pret cilvēku paverdzināšanu (sveiciens ēdiena piegādes servisa kurjeriem, kurus latviešu mediju redaktori bez aiztures sauc par melnajiem), tad mēs arī citās jomās esam kaut kā attīstījušies tālāk par kaķiem, kurus ir viegli ir distraktēt ar spīdīgu mantiņu. Lai gan šodien notiekošās vēlēšanas ASV ir diezgan spilgts pierādījums manam naivumam.

black_data:

Iespējams, ka dēļ Fontaines "Bird" noskatīsies mazliet vairāk cilvēku

black_data:

Pie visiem tās trūkumiem, "May December" ir filma, kas uzdod lielisku jautājumu - kas vispār ir mīlestība? Mīlestība esot akla, un ar šo argumentu zem paklājiņa var paslaucīt visādu sūdu, un tas mani diezgan kaitina, un varbūt pat ir kaitinājis vienmēr. Mīlestība noteikti ir sajūta, bet tā ir ļoti individuāla sajūta, un dienas beigās jautājums būs par to, ko tu esi darījis, nevis kā tu par to esi juties. Ar dienas beigām es domāju katru reizi, kad cilvēki ir tikuši ārā no attiecībām, no kurām ir guvuši kādas "dzīves mācības" labākajā gadījumā, vai neizdzēšamas nepatīkamas sekas sliktākajā. Manuprāt tas vispirms ir stāsts par to, ka ar savām sajūtām jādīlo atbildīgi, un ne tikai pret sevi, bet arī apkārtējiem. Domāju, ka nebūs pārspīlēti teikt, ka mums visiem ir darīts pāri, bet tādēļ vien nevajadzētu savām traumām un sāpēm uzlikt virsū plīvuriņu, nosaukt skaistā vārdā, un maukt uz priekšu like there is no tomorrow.

Es zinu, ka viss šis ir mazliet abstrakti, bet es vēl padomāšu, ko iesākt ar lietām, ko es sarakstīju pēc filmas noskatīšanās. Lai cik ļoti filma ir mēģinājusi mīkstināt šo sarežģīto tēmu, lai par to varētu domāt niansētāk, tur tā sarkanā lupata tomēr ir tik spoža, ka ļoti grūti nefokusēties tieši uz to, un visu skatīt tikai caur šo prizmu. Bet man šķiet, ka jebkura situācija ar nevienlīdzīgām varas pozīcijām, un tās var būt gan fiziskas, gan emocionālas, ir tik pat problemātiska, kad divi cilvēki iesoļo intīmās attiecībās. Un uzsākt attiecībās ir daudz vieglāk, kā tās uzturēt, un īpaši jau pārtraukt.