spaaarni:

Baltā ovālā māja bija TAM labi kalpojusi, bet tagad kaut kā kļuvusi par šauru.

Visās malās spieda. Sākotnēji bija licies, ka vietas ir tik daudz, ka lai nokļūtu no viena gala uz otru bija pamatīgi jānopūlās... Kaut kas bija mainījies. TAS varēja nogulēt tik uz vieniem sāniem... bija grūti elpot, likās, ka jātiek ārā... Bet vai arā, kas bija??? Nē, TAM bija bail. Ko tad iesāks, ja sagraujot savu pasauli tur ārā nekā nebūs... tas bija domu diskomforts... no vienas puses spieda visas maliņas, bet no otras puses - bija bail ko mainīt. Ideja par pārmaiņām bija dzimusi un tagad, tā TO arvien biežāk sameklēja... TAS pretojās, jo nespēja noticēt citas pasaules esamībai. Un tomēr, reiz vienā brīdī, TAM atnāca apjausma, ka pastāv kas cits vēl bez šīs spiedošās mājas... TAS atcerējās kā iz miglās, iz tālienes, ka eksistē, kas vairāk... TAS taču tur reiz bija bijis... TAS piebikstīja pie mājiņas sienas, taču reakcijas nebija. TAS nodomāja, ka kļūdījies, ka tās ir iedomas, šeit pat ir labi, nu jā, spiež, bet tomēr - mājas!!! Tomēr kāda atziņa čukstēja - drošāk, Tu taču zini, ka aiz šīs sienas ir vēl kas.
Un TAS apkopoja visus spēkus un grūda... ak, Dievs, siena nokrakšķēja un sagruva!!!
Spoža gaisma ielija viņa mājiņā, TAS aizcirta plakstus. Lēnām taustīdamies līda ārā... Kas par plašumu!!! TAS lēni izstaipījās, jā, tā bija bauda. Kas tad tas - TAS bija mainījies un cik ļoti!!! Tam bija spārni!!!