Pulkstenis vel bija tikai septiņi no rīta, kad līdz manim atlidoja pazīstama melodija. Tā gan tika izpildīta pilnīgākajā nebalsī, kas lika manai sejai sašķobīties. Un tomēr, kaut kas mani aizķēra. "Tur aiz mākoņiem ir saule...", balss kērca...

Vai tiešām??? Vai tiešām aiz mākoņiem ir saule??? Šī doma pārrāva manu kluso mieru. Biju jau apradusi ar pelēkiem ziemas rītiem, pati tā kā pelēka iekrāsojusies... un te pēkšņi - apziņa, ka saule taču ir... tikai aiz mākoņiem. Un man tā gribējās ieraudzīt sauli, ka nolēmu pacelties virs mākoņiem. Sazvanīju lidostu... un re, sēžu lidmašīnā. Kur tā ved? Vai tas ir būtiski? Es vienkārši sēžu un ilgojos. Ilgojos kā sniegpulkstenīte pēc pirmajiem saules stariem.

 Jāmm... Es jau jūtu tirpiņas! Lūkojos pa lidmašīnas apaļo aci un nepacietīgi skaitu pie sevis: "Tur aiz mākoņiem ir saule, tur aiz mākoņiem ir saule, tur............ ". manas domas apraujas. Jā ir saule, tik spoža un skaista, man apžilbst acis. Aiz neaprakstrāmām sajūtām man lēni rit pār vaigu asara. Es aiz prieka sabučoju blakus sēdošo, varētu pat teikt snaudošo, kaimiņu... o jā, acis viņai lielas... nu nesaprot taču... bet man vienalga, jo manas krāsas ir atgriezušās līdz ar pirmajiem saules stariem!!!