Do you believe in something beautiful?

trīs vakari palikuši līdz Lielajai Aizbraukšanai uz trim gadiem. jocīgi bez gala, vēl jocīgāk tāpēc, ka šogad tik skaists un sajūsmīgs rudens, ka pat īpaši nekur negribas doties. sevišķi jauka pēdējā laikā ir tramvajbraukšana - vienā braucienā man priekšā sēdēja kundze pensijas gados, kas lasīja kindlā latviešu romānu un slēpti, bet sirsnīgi šņukstēja līdzi. šodien tramvajs brauca, 2/3daļas no brauciena nepārtraukti taurējot, un pirms kāda asāka līkuma uz Slokas ielas vadītājs skaļrunī paziņoja, ka visiem pasažieriem ir jāapsēžas, jo priekšā ir līkums. noiešanu no sliedēm gan nepiedzīvojām, bet visi pamatīgi uzjautrinājās, un daži pasažieri kāpa speciāli ārā pa priekšējām durvīm, lai paskatītos caur lodziņu, "kāds tad viņš izskatās".

vispār nesen vēl bija viena mājāsbraukšana, par kuru varētu uzrakstīt. stāvēju pieturā un pamanīju, ka tur pa renstelēm vazājas un knapi kājās turas kāds vīrišķis ar šampanieša pudeli rokā. tā kā bija jāgaida vismaz 10 minūtes, un, zinot savu lielisko spēju pievilkt šādus personāžus, nolēmu doties vienu pieturu tālāk, lai nav jāstāv ar viņu kopā. nākamajā pieturā, sagaidot tramvaju, viņš tur jau iekšā sēdēja. par laimi, bija pievērsies kādai skolniecei, slāvu akcentā un ārprātīgā pālī stāstot par to, cik viņa ir skaista un kā gan viņš tagad varēs izkāpt ārā no tramvaja un viņu tā vienkārši aizmirst. meitene gan bija atturīga, tāpēc vīrišķis rāpās ārā no tramvaja (viņam palīdzēja pāris citi pasažieri), bet tikmēr viņš paguva nogāzties un šampja šļakatas elegantā strūklā lidoja pa gaisu un trāpīja tieši aiz auss/matos/uz mēteļa kādai ļoti elegantai meitenei ar nevainojamu meikapu un prezidenta pieņemšanas vērtu frizūru. tas bija tik amizanti, ka es vairākas minūtes centos apslāpēt smieklus un neskatīties, kā viņa, riebumā savilkusies, mēģina satīrīt šmuci. izkāpjot ārā un dodoties mājās, mani pārsteidza kāds cits vīrišķis, kas tupēja pie mūsu kāpņutelpas un nudien izskatījās pēc narika. tā kā dzīvoju pirmajā stāvā, mani pārņēma dīvainas bailes un es neiegāju mājās, bet sāku riņķot apkārt, sak, gan šis aizvāksies. bet viņš nekur nevilkās. iekāpu tajā pašā ar šampanieti apšļakstītajā tramvajā, kas galapunktā bija apgriezis riņķī, un nolēmu pabraukāties dažas pieturas. taču tad atcerējos, ka turpat netālu tak bija izrāpojis ārā šampanieša vīrietis, un sajutos kā slazdā. tālāk šis stāsts nekā aizraujoši nebeidzās, jo es izkāpu ārā vēl pirms šampanieša vīrieša pieturas, aiztipināju līdz mājām, kur šaubīgais vīrietis bija tikko aizvācies, un tikai vēlāk, ēdot siļķmaizi, dzirdēju, kā kaimiņiene ārā atkal ar viņu cīnās par ielaišanu vai neielaišanu kāpņu telpā. ak, šie vīrieši!