Esmu mazliet apmaldījusies sajūtās šovakar. Mājās to visu varētu sakārtot, norimt... ar brāļiem iedzert kafiju, pamuļķoties... parunāties ar mammu, aizvest viņai kādu gardumu...
Bet, nu, šodiena vismaz nav tik drūma vairs. Dabūju algu, nu jau atkal iet kā cilvēkam... X priecīgāks, arī ar VJN direktori par studiju "finansēšanas" iespējām parunājām... varbūt būs labi. Bet mājās vienalga gribas.


Mājas

Neizdzisīs Greizie Rati
Neizdzisīs Gulbja spārns
Izstiept roku varēsim
Vienmēr būs, ko noglaudīt

Vienmēr būs, kur ieskatīties
Vienmēr būs, kas mājās ved
Viļņos pīlādži zem zvaigznēm
Silti naktī mājas skaus

Liegi šūpos bērzu birzs
Kā pēc lietus smaržos ābeles
Dienas saulē sasilušu
Mīļo zemi naktī pēdas mīs

Pat, ja kādreiz vārdi klusīs
Pat, ja aizaugs taciņas
Vienmēr paliks atmiņas
Zvaigznes ceļu parādīs

Neizdzisīs Greizie Rati
Neizdzisīs Gulbja spārns
Un pat laikmeti man neatņems
Tās mājas tur, zem pīlādžiem.

Šo ir doma uzlabot, pieslīpēt un iedot Domenikai, lai pamēģina uzdziesmot...

Tikko oranžajā portālā uzgāju kārtējo "drauga" profilu, kurš (pareizāk, kura) nesen laulības ostā iestūrējis. Nu sūda būšana. Skaudība? Es nez, mož arī. Lai gan nē... drīzāk aizvainojums. Tik jauna kā tagad, protams, negribu apprecēties, bet sajūta tāda, it kā nekad neatradīšu nevienu, kas vispār gribētu ar mani to darīt. Tas tā laikam tāpēc, ka X taisās braukt prom, un ir skaidri zināms, ka mūsu ilgstošajām 3 gadu attiecībām pienāks sausas, faktiski tukšas beigas, kas it kā teiks - šis laiks jau neko nenozīmēja. Tas jau nekas, ka varējām nodzīvot kopā visu šo laiku, joprojām būt laimīgi... gluži vienkārši šis ir cilvēks, kuru es gribētu, bet laikam nekad nevarēšu apprecēt.

Tas šķiet nopietns lēmums. Tikai izrādījos... nu jā, laikam man jāgaida kāds cits. Cik neticami, ka kādu citu sagaidīšu.. tāpat kā pirms 3 gadiem un 3 mēnešiem likās neticami, ka kāds vispār jelkad gribēs būt ar mani kopā.