Es pirmo reizi aizmirsu telefonu, nabaga ķīnietis man kādus 300m pakaļ skrēja, un pēc tam mani mocījos sirdsapziņa, ka atstāju mazu dzeramnaudu... Šitie vientuļo māmiņu vīkendi ir drausmīgi. Pagājušo reiz M. bija ar mums, tad vismaz bija sajūta, ka man ir ģimene, tajās reizēs esmu pilnībā apmierināta ar dzīvi. Pārājā laikā ir tāds meh iekšā.