Īsta traģēdija ir tad, kad 2 naktī atvelcies no darba, ar ķīmijas sadirstām rokām un nevari atrast savu kortizonu. Rokas krīt nost a smēre ir izčabējusi. Un tīri psiholoģiski, sāp vairāk no domas, ka nav ko uzsmērēt. Plaukstas ir uzpampušas, pirksti saplaisājuši, un līdz elkoņiem viss ir pleķos. Pizģets. Un pateicu šefam, ka strādāšu līdz maijam un tad piesiet nauhuj ar savām naktsmaiņām.