Es tikko iedomājos, kā nolecu no liela augstuma. Īss baiļu brīdis, kas mijas ar nožēlu un atmiņām, tad 1/1000 sekundes sāpju un dzīve ir galā. Pat plaukstas nosvīda. Tā notiek, kad skumjas un vientulība mani ieskauj. Šausmīgi stulba rūgtuma sajūta, kuru jau biju paspējusi aizmirst. Un man bija tik labs garastāvoklis
|
|||
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |