Kaut ko ākstījāmies un izveidojās šāds dialogs: ... Es: es to nedarīju naudas dēļ, bet gan mīlestības M: mīlestības? Tu esi bez sirds, nespēj vairs mīlēt Tā ir otrā reize, kad viņš man to saka mazāk kā nedēļas laikā. Sestdien mēs tiekamies, tad šis jaunēlis tiks paņemts pie dziesmas, aber tā konkrēti. Kā viņš uzdrīkstās teikt, ka mani mīl, bet apgalvot, ka es uz to neesmu spējīga?! Es te viņa dēļ nost jūdzos, cenšoties nepieļaut šīs jūtas, a viņš tikai turpina pieliet eļļu. Negribu nahui mīlēt |
Rudens tā dzen izmisumā. pelēkās ielas, krāsainās lapas, kuras vējš dzenā šurpu turpu, bezspēks un skumjas. Man it kā vajadzētu priecāties, bet parastās eiforijas vietā ir pretīga sajūta. tā es mīlu, destruktīvi un mazohistiski. nebiju jutusies gadiem tā, jo parastā iemīlēšanās ir ar eiforiju un pārlaimību, šoreiz viss kā agrāk, es sevi ar to beidzu nost. beidzot ir kāds, kuram es varu pasniegt savu sirdi uz paplātes. Nopirku M. krutu roku kremu, jo viņš sūdzējās, ka baigi sausās rokas no aukstāka laika paliek, prasīja ko lai pērk. Pofig, ka man nav naudas, man viņam nekā nav žēl. arī savas nožēlojamās esības nē. it kā es apzināti eju uz vēl vienu mocību dekādi, zinot kādas tam visam būs sekas. Es nezinu, ko liktenis man ir paredzējis, bet reizēm šķiet, ka mūžīgu vientulību, ja notiks pēc vecā scenārija. Jo trešo reizi es šaubos, ka uz ko tādu parakstīšos. Bet varbūt tā ir mana daba chaos and destruction. un ar to es čakarēju dzīvi ne tikai sev, bet visiem, kuriem es no sirds rūpu un par kuriem es nesu atbildību. |