Pēc vairāku gadu apsvēršanas, daudziem par un pret, es domāju, ka tomēr esmu autiste. Tas ir vienīgais, kas padara visu manu dzīvi saprotamu. Visas plakšķināšanas, šūpošanās, diskoordinācija, dīvainās situācijas, kad es nesaprotu, ko no manis grib. Kaut vai izskaidro to debīlo gadījumu, ka mani pasauca ārā un tas izrādās bija Valentīndienas randiņš un viņš domāja, ka mēs esam pāris? Visas reizes, kad es neesmu sapratusi sarkasmu un visi mani ntie hobiji un padziļinātās intereses. Kāpēc es, izlasot grāmatu par ķermeņa valodu bērnībā, atdarināju visu izlasīto un daru to joprojām. Beigu galā, izrādās, ka cilvēki nediskutē ar sevi, vai ir jāskatās acīs runājot un “vai es neskatos par ilgu?”. Arī to, kāpēc man koncertos var pēkšņi sākt sāpēt ausis, lai gan skaļums nav mainījies un es vienmēr košļāju lūpas stāvot pūlī. Par vaigu kosšanu un nagu ādu knibināšanu nerunājot.
Vienīgais man nav brīvu līdzekļu, lai izietu oficiālu diagnostiku.
Vienīgais man nav brīvu līdzekļu, lai izietu oficiālu diagnostiku.