Faking gara diena. Izdarīju kaut ko, ko darīt nedrīkstēju. Kad kaut kāda brīva nauda būs, tad nopirkšu vietā. Bet nu tagad man to naudu vajadzēja vairāk, tāpēc pārdevu.
Pateicu M, ka mīlu viņu, bet ne īpaši spektikulāri, kā post scriptum manam "ar labu nakti". Kā man tas viss nav vajadzīgs, un tomēr es to nekontrolēju. Kad biju pie viņa, tad viņš to pateica vairākas reizes, bet pēc manām miljons klusēšanām, viņš pārstāja. Bet es arī negribu mesties ap kaklu un taisīt lielo lovi, kad man tas viss tik ļoti sāp. Un sāp jau bezcerība un neziņa, un bailes.
Man taču kādreiz būs savs hepī end, vai ne?