Njā, pēc pagājušajām peripētijām ar Trampu, par kurām nav jēgas runāt, jo visi jau visu ir pateikuši, par šodienas paredzēto sarunu ar Pū ir arī diezgan pesimistisks noskaņojums.

Jo jāpiekrīt Portņikovam, ka Trampam jau reāli nav ar ko baigi piedraudēt Putinam.

Tāpēc P visticamākais viņu vienkārši pasūtīs, bet lai T varētu saglabāt seju, uztaisīs to tā, ka grib no ukraiņiem vēl kaut ko -- ko Trampam pasniegs kā kaut ko izdarāmu, bet kas reāli ies pāri ukraiņu sarkanajām līnijām.

Un tad viss sāksies no jauna, ka T spiedīs ukraiņus, jo viņi ir vienīgie, kam viņš var mēģināt uzspiest.

Teorētiska iespēja, ka viņš aizsvilsies par to, ka krievi viņam runā pretī, bet gan jau P viņu aptīs ap pirkstu.

Ludvigs Bolcmans, kas lielāko daļu savas dzīves veltīja statistiskās mehānikas studijām, 1906. gadā izdarīja pašnāvību. Pauls Ērenfests, kas turpināja viņa darbu, nomira līdzīgā veidā 1933. gadā. Tagad ir mūsu kārta studēt statistisko mehāniku.

// Deivids Gudsteins, "Matērijas stāvokļi", ievads. 1975 ( States of matter. David L. Goodstein, N.J.: Prentice-Hall, 1975)

Tags: tidbiti

NAV VISS TIK SLIKTI
Ja kaut kas arī var pazudināt Ukrainu, tad ne jau moskaļu ordas, kas lien no Austrumiem, bet tikai viņu pašu iekšējie sakāvnieki, kapitulanti un “viss pagalam” sludinātāji.
Jau trīs gadus rit pilna mēroga karš. Paša lielākā mēroga karš cilvēces vēsturē pēc Otrā Pasaules kara, ar pašu bīstamāko ienaidnieku uz Planētas, ar Absolūto Ļaunumu, kas ieguldījis sagatavošanās procesā šim karam triljonu (!!!) dolāru. Un vēl apmēram ap 200 miljardiem dolāru moskaļi izlieto kara vešanai katru gadu.
Kādi tad ir ienaidnieka panākumi šai karā?
Kopš 2014.gada līdz pilna mēroga ielaušanās brīdim moskaļi kontrolēja apmēram 10-12% Ukrainas teritorijas – Krimu, daļu Doņeckas un daļu Luganskas apgabala. Patlaban viņi kontrolē apmēram 20% Ukrainas teritorijas.
Tas ir, šo 3 gadu laikā, iztērējot vairāk kā pusotra triljona dolāru, zaudējot 370 lidmašīnu, vairāk kā 10 000 tanku, pusi Melnās jūras flotes un gandrīz 900 000 savējo orku, maskavija spēja iekarot tikai apmēram 8% Ukrainas teritorijas. Nu labi, maksimums – 10%. Kuru pie tam nemaz nespēj tik droši kontrolēt – pietiek kaut vai atcerēties Ukrainas aizsardzības spēku spēcīgos uzbrukumus Krimai, kas pati pirmā tika anektēta un ierakstīta t.s. krievijas konstitūcijā.
Ukraina 90.gados tika atbruņota ar Rietumu rokām pilnīgi apzināti, lai izpatiktu maskavai. [Bijušais ASV prezidents] Klintons tagad nožēlo un pārdzīvo, ka tieši viņa administrācija savulaik piespieda atdot tās kodolieročus [krievijai]. Tika iznīcinātas Ukrainas raķešu šahtas, sagriezta stratēģiskā aviācija, “nultajos” gados tika iznīcināts pat viss kājnieku mīnu arsenāls (un patlaban frontē to ļoti trūkst !!!). Kopš moskaļu pilna mēroga iebrukuma Ukraina saņēma, kā raksta daži žurnālisti, “pipešu” palīdzību no Rietumiem: ieročus deva niecīgā skaitā (salīdzinot ar reāli nepieciešamo), pie tam vēl ar lielu kavēšanos. Lai piešķirtu Ukrainai kara aviāciju, aizgāja divi gadi (!!!), veselu pusgadu (!!!) ASV Kongress nevarēja likt uz balsošanu kārtējās naudas summas piešķiršanu palīdzībai Ukrainai…
Lūk, uz šo notikumu fona maskavijas ieguvumi trīs kara gadu laikā izskatās īpaši nožēlojami.
[No Ukrainas viedokļa] tāds stāvoklis ne tikai izskatās ne slikti – kā nekā Ukrainai tagad ir pati stiprākā un pieredzējušākā armija Eiropā – bet arī drīzāk. liecina par Ukrainas uzvaru, nekā sakāvi. Katrā ziņā Somija, kas pazaudēja daļu savas teritorijas padomju-somu karā 1939.-1940.gadā, bet spēja atsisties un saglabāt savu neatkarību, tradicionāli tiek uzskatīta par uzvarētāju tajā karā.
Moskaļi savā melu propagandā sociālajos tīklos mīl rakstīt, ka karš it kā vilkšoties “līdz pat pēdējam hoholam”. Un vietējie sakāvnieki un panikas cēlāji viņiem piebalso: jā, šausmas-šausmas, drīz Ukrainā vairs neviena vīrieša nebūšot…
Ukrainas iedzīvotāju skaits līdz [moskaļu] pilna mēroga iebrukumam bija apmēram 40 miljoni. Varam pieļaut, ka apmēram 15 miljoni no tiem bija iesaukuma vecuma vīrieši. Bojā gājušo un bez vēsts pazudušo karavīru skaits – pēc ukraiņu aprēķiniem – trīs kara gadu laikā ir apmēram 100 000. Ir, protams, arī ievainotie, bet vairums no tiem tomēr cenšas atgriezties ierindā. Ir arī nevis vienkārši, bet smagi ievainotie, kas kļuvuši par invalīdiem, kuri vairs nespēj pārvietoties bez ratiņiem..utt. Pieņemsim, ka to varētu būt ap 50 000. Kopā sanāk apmēram 150 000 ukraiņu karavīru zaudējums triju gadu pilna mēroga kara laikā. Līdz kara beigām iebildumus par šo ciparu patiesīgumu es nepieņemu.
Lūk, un tas ir tikai viens procents no aprēķināmā Ukrainas vīriešu iesaukšanas vecumā daudzuma – 15 miljoniem! TIKAI VIENS PROCENTS !!!.
Tātad, nekādas katastrofas nav. Tie ir vismazākie zaudējumi no visiem, kas bijuši ukraiņu tautai visos iepriekšējos karos pēdējo tūkstoš gadu laikā. Tādos tempos, pie šiem zaudējumiem, ja būs nepieciešams, Ukraina vēl var karot apmēram 5o gadu.
Bet, ja moskaļiem izdosies iekarot Ukrainu – tad gan arī bez kara ukraiņi ies bojā MILJONIEM, kā tas jau bija viņu [moskaļu] varas laikā iepriekšējās reizēs.
Ukrainai viss nemaz nav tik slikti. Raudas un vaidi, ka viss esot pagalam, zaudējumi esot milzīgi, sakāve neizbēgama…utt., utjp., ir krietni pāragri. Uz Eiropu izbraukuši laikam ne mazāk karot spējīgu ukraiņu vīriešu kā gājuši bojā frontē, varbūt pat vairāk [Nav gan zināms, kā piespiest šos atgriezties un ņemt ieroci rokā – tulk.piezīme].
Moskaļiem tai pašā laikā tuvojas kārtējais uzvaras trakums. Mega-svinēšana, kā nekā 80 gadi tak! Karo viņi arī šodien tieši tāpat kā Otrajā Pasaules karā: vienkārši noklāj ar saviem līķiem ienaidnieka ierakumus, dzen lopus, kuri tiek pievilināti šoreiz ar gigantiskiem, pēc viņu mēroga, atalgojumiem – un piekrāpti! – gaļveida triecienos, absolūti nerēķinoties ar zaudējumu lielumu. Līdz galam neizārstētos ievainotos dzen atpakaļ uz fronti no hospitāļiem; videokameru priekšā piekauj un nogalina tos, kuri dažādu iemeslu dēļ atsakās doties gaļas triecienos un tur iet bojā…utt., utjp. Tas ir, tiek saglabāts stila noturīgums, 80 gadu laikā tas necik nav mainījies.
Saprotams, ka viņi ļoti grib apkopot, nosvinēt uzreiz divas savas “uzvaras” vienlaikus: gan pār reāliem vācu nacistiem pirms 80 gadiem, gan izdomātiem ukraiņu – šodien. Un ar Trampa palīdzību mēģinās bīdīt šo savu ideju kā vien varēs !
Neprātīgais pēdējo 30 gadu uzvaras trakuma kults, kas izaudzis moskavijā, mudina uz domu, ka katra kapacu kara būtība nav uzvara, bet tieši gigantiskie zaudējumi, upuri, kas pēc tam kļūst par pielūgsmes objektu. Pielūgsmes rituāls, betona stabu uzstādīšana nezināmajam varmākam un mūžīgo uguņu, pie kurām svinīgajās dienās paredzēts nest ziediņus, jūra – lūk, tas ir galvenais viņu uzvaras trakumā. Kults, pielūgsme, rituāls – bet ne rezultāts!
Jo pašus karus moskaļi – pie visa viņu, kā tiek uzskatīts, neizmērojamā potenciāla, gigantiskajiem ieguldījumiem..utt., veic diezgan neefektīvi. Lūk, to pašu Ukrainu triju gadu laikā tā arī nespēja iekarot! Un arī turpmāk nespēs, nepārdzīvojiet !!! Viņiem nāksies sekot principam “nesasniedzot vēlamo, viņi radīja iespaidu, ka gribēja sasniegto”: pasludināt par savu “uzvaru specoperācijā” piecu Ukrainas apgabalu sagrābšanu UZ PAPĪRA. Tas ir, to iekļaušanu sava konstitūcijā. Patiesībā no šiem pieciem apgabaliem moskaļi PILNĪBĀ kontrolē tikai Krimu.
Protams, par galīgo Ukrainas uzvaru var uzskatīt tikai maskavas ieņemšanu un pilnīgu asiņainās moskavijas ordas iznīcināšanu reiz un uz visiem laikiem. Ukraiņu teritoriju atgūšanu, ko moskaļi sagrāba ne tikai pēc 2014.gada, bet arī pirms 100 gadiem (Belgoroda, Starodubščina, Taganroga..u.c.). Visas ukraiņu zemes ir jāsavāc vienā valstī !!!
Taču arī patlaban, ja kāds īslaicīgs pamiers ar moskaļiem tomēr tiks parakstīts [būtu jādara viss iespējamais, lai tas nenotiktu – tulk.piezīme], runāt par Ukrainas sakāvi, izjukšanu, krahu..utt. (kā to pastāvīgi uzkurina moskaļu propaganda) nav nekāda pamata. Ukraina pašlaik ir stipra kā vēl nekad! Tā nevar zaudēt karu moskaļiem, bet diemžēl var savējiem kapitulantiem, sakāvniekiem un panikas cēlājiem….

Borisa Stomahina rakstu latviskojis Aivars Gedroics